reiz es pamodos ar skaidru domu par to,
kāpēc cilvēki raksta dzejoļus
es biju sapnī visu tā smalki un loģiski izdomājis
ka cilvēki raksta dzejoļus,
lai iegūtu savā īpašumā kaut jel kādu attaisnojumu tam,
ka viņi dzīvo
jo visam citam, ko iespējams darīt,
nav ne vismazākā sakara ar to,
kā dēļ ir vērts dzīvot
pareizāk sakot,
visam citam agri vai vēlu var atrast izskaidrojumu, cenu, pašlabumu
un saskatīt to,
ka nekādas citas jēgas patiesībā nav
ar dzejoļiem ir grūtāk
tu uzraksti dzejoli
nu un, ka sliktu
nu un, ka tas nevienam nav vajadzīgs
un, ja nu kaut kad vēlāk
vēlāk tomēr izrādās,
ka tam ir kaut kāda maza, maza jēga...
var taču tā būt...