Pēcpusdienas tveicē šodien uz Avotu ielas redzēju divus vīriešus bez noteiktas nodarbošanās, tādus nomelnējušus un vārgus, mūždien iekonservējušos tajā brīnišķīgajā neskaidrības stadijā, pa pusei vēl tā kā paģirainus, pa pusei jau tā kā iereibušus, tādus apašus frakās, kas neveikli klumburē pa ielu un sarunājas vai nu paši ar sevi, vai arī viens ar otru, to nekad tā skaidri nevar pateikt, viens no viņiem kaut kur apņēmīgi māj ar roku un cenšas šķērsot ielu visnepiemērotākajā vietā, otrs mazliet vecāks un krietni vien lēnīgāks savā veselībā cilvēks kaut ko vārgi protestē, nu, jūs jau apmēram iztēlojaties ainu, diezgan hrestomātiska tāda aina, bet tad es izdzirdu, ko viņš saka, tas vārgākais tam otram, kurš nolēmis kaut kur doties, bet saka viņš: "Подожди! Я тоже хочу с тобой погулять! А то я сегодня весь день только дома сижу..." un tas izskan tik bērnišķīgi un patiesi, bet vakar kaut kur Jersikas ielas apstādījumos starp divām nojauktām mājām, nu, tur Maskačkā, es redzēju trīs tādus pašus, tikai viens bija sieviete sarkanā kleitā ar baltām puķītēm un neko neizsakošām acīm, viņi bija kaut kur atraduši tos bojātos pārtikas produktus, ko met ārā pie lielveikaliem, pilnu klēpi, viens no vīriešiem gulēja uz muguras atlūzis, bet otrs sēdēja un bija izlicis zālītē visādus tur iepuvušos augļus un dārzeņus priekšā sievietei, kura skūpstīja viņam kājas, varu saderēt - nemazgātas kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, bet iespējams, ka jau kopš NATO.