Tu tak negrasies mēģināt?!

Process nav grūts. Ņemam kaut kādu puslīdz puorainu, tomēr pietiekami stingru maizi — ķieģeļrupjmaize būs taisni laikā — un nogriežam šķēli. Tad ņemam zābaksmēru, bet ne to jaunmodīgo, kas nāk pudelēs ar švammi galā, vai to oldskūlīgo, kas ir ciets pēc vella un nāk apaļās bleķa bundžās — nē, mums vajag veco, labo, no padomju laikiem tik zināmo zābaksmēru, kas nāk tādās alumīnija tūbiņās kā savulaik zobupasta. Uzsmērējam uz maizes zābaksmēru, tādā ne pārlieku biezā kārtā. Tad jāpagaida kāds brītiņš, un pēc idejas zābaksmēram vajadzētu palikt cietākam, bet maizei — piesūkties ar spirtu. Tad nokasām zābaksmēru nost, nolādam to dienu, kad nācām pasaulē, un cērtam iekšā. Ja gribas ātrāk, maizi var uzmanīgi pasildīt uz gāzes. Bet uzmanīgi, lai viss labums neizgaro.

Teorētiskais pamatojums nodarbei ir tāds, ka zābaksmērs sastāv no kaut kāda vaskam līdzīga smāķa, kas izšķīdināts spirtveidīgā šķīdinātājā. Kad uzsmērē uz zābakiem, šķīdinātājs izgaro un paliek tas smāķis, kas tad arī spīdina zābakus. Savukārt trikam ar maizi doma ir pretēja — smāķi nafig, bet šķīdinātāju gan paturēsim.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es tikai nesaprotu, kāpēc lai spirts sūktos iekšā maizē

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tāpat kā ūdens sūcas iekšā švammē.

(Reply to this) (Parent)