Redzēju sapni, ka dzīve ir kļuvusi par teātri, bet teātris kļuvis par dzīvi. Izrādes notika visur - dzīvokļos, istabās, virtuvēs, kafejnīcās. Skatītājiem bija dots ārkārtīgi grūts uzdevums - būt neredzamiem, stāvot pie istabu logiem un vērojot notiekošo tur iekšā. Bet aktieriem bija tik ļoti jāsaplūst ar savu lomu, ka jāaizmirst pavisam par to, ka tiek vēroti. Atceros, es stāvēju pie kādas šādas virtuves loga un skatījos, kā iekšā cilvēki vakariņo, sarunājas, klausās radio un lasa avīzes, līdz beidzot viens no viņiem uzšķīra kultūras ziņu lappusi un skaļi izlasīja rakstu par jauno teātra izrāžu koncepciju. Uz brīdi iestājās klusums, visi samulsa un slepus paskatījās uz logiem, uz kādu, stiklam piekļāvušos, lampas gaismā dzeltenbaltu seju, kas sarāvās un tūdaļ pazuda. Un tad es arī - mulsi paskatījos pār plecu, uz kādu tumšu logu sev aiz muguras. Tad pamodos.