ļoti dažādi:

ir biznesi, kas ir balstīti uz burbuli un ieslēdzās savstarpējo saistību ķēde:
attīstītājs-būvnieks-tirdzniecības ķēde-vairumtirgotājs-ražotājs (piem. Lode)
banka-dzīvokļa īpašnieks- remontmeistars/galdnieks- instrumentu un materiālu pārdevējs

katrs posms velk sev līdzi saistītos piegādātājus daudzās citās jomās:
personāla atlases/apmācību kantorus, reklamščikus, kurjerus, IT tirgotājus un apkalpotājus utt.

uzņēmējs nevar ēst uz papīra rakstīto nesadalīto peļņu- tā vēl nenozīmē naudu kontā. peļņa un naudas plūsma ir divas dažādas lietas, ja tu zini, kā atzīst ieņēmumus (ieņēmums aiziet papīra peļņā, taču tas obligāi nenozīmē, ka esi saņēmis naudu no pasūtītāja) daļēji pabeigtiem projektiem un ņem vērā amortizāciju (no datora, kuru tu nopirki iztērējot reālus deviņus simtus, izdevumos aiziet tikai 300, ja amortizācijas periods ir 3 gadi).

uzņēmumam, kuram peļņa uz papīra katru mēnesi ir vairāki tūkstoši, var pietrūkt naudas algu izmaksai, ja debitori nav samaksājuši un banka nedod overdraftu jo kredītkomiteja uzskata, ka debitoru parādi ir šaubīgi (resp. ka var naudu nedabūt) un ko ieķīlāt nav.

šādos apstākļos normāls uzņēmējs rēķina uz priekšu un griež nost visu to, bez kā var iztikt. mēģinot optimizēt naudas plūsmu (samazināt izdevumus) un cerot ka plānotie ieņēmumi būs ne tikai uz papīra.

(Reply to this) (Thread)

un par to pastrādāšanu mīnusos- nu ja kāds dod lielu naudu, kuru var tērēt tad jau var arī pasēdēt mīnusos. nezinu diez ko daudz uzņēmējus, kuriem būtu šāds spilvens.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā tāda "valstiska" pieeja, piedod

(Reply to this) (Parent)