Kad es biju maziņš, es arī gribēju aizmukt no mājām. Lai gan mans iemesls bija tāds, ka skolā biju dabūjis piezīmi pa visām trešdienas stundām (kuras protams nebiju sarakstījis) un atlikušo balto dienasgrāmatas daļu līdz lapas malai. Megapiezīme. Domāju vecāki drausmīgi dusmosies un es biju ļoti nobijies un tāpēc braucu pie vecmāmiņas uz Baldoni. Man prātā bija saglabājušies atsevišķi Rīgas fragmenti pa ceļam, teiksim tā vieta kur brauc trolejbuss Salu tilta pārdaugavas pusē. Ilgi man gāja un es ilgi maldījos bet ap pēcpusdienu biju ticis gandrīz līdz Rīgas robežai (vēl viens fragments ko atcerējos, bija tramvaja sliedes, kurām pāri jābrauc, pirms izbraucot no Rīgas). Nostopēju kaut kādu mikroautobusu, pastāstīju cilvēkiem iekšā, ka braucu uz Baldoni un acīmredzot viņiem kļuva manis žēl (laikam tāpēc ka maziņš, kaut kādi 7 gadi, jo bēdīgs es nebiju, drīzāk priecīgs, ceļu taču biju atradis) un viena sieviete man iedeva 5 latus. Baigā nauda īstenībā tam laikam. Aizveda mani līdz Baldones pagriezienam, kur es izkāpu un iekāpu nākamajā autobusā uz Baldoni. Lieki piebilst, ka neilgi pēc tam, kad biju aizbraucis uz Baldoni, man atbrauca pakaļ un aizveda mājās (par ko es biju diezgan pārsteigts, man likās, ka laukos būšu drošībā). Vecāki nebija priecīgi, maigi izsakoties.

(Reply to this)