Vairākkārt modos no domas, ka esmu sadalījies gabalos, kas turpina normāli funkcionēt, piemēram, man niez kreisā krūts un es izmantoju labo roku, lai to pakasītu, taču tad saprotu, ka tās ir trīs atsevišķas vienības: krūts, roka un Es. Es ar izbrīnu vēroju, kā labā roka, kas varētu dzīvot pilnīgi neatkarīgi, tomēr pakļaujas manai komandai un sniedzas pakasīt kreiso krūti, par kuru manam Es pat nebūtu īpaši jāuztraucas, jo arī tā dzīvo savu, savrupu dzīvi. Un tā visu nakti. Nu, un tad es pamodos, jo sapnī biju atradis saplēstas 100 un 200 latu naudaszīmes, domājams, ap 1000 latu kopsummā. Visām noplēsta apmēram trešdaļa, tā glīti, var redzēt, ka plēsts žūksnītī, acīmredzot, ar lielu spēku. Pamodos aiz šausmām, ka neatceros, uz kurieni tās jānes mainīt un vai man tās samainīs. Un vēl pa vidu bija sapnis par meiteni, kuru es nez no kurienes pazinu, bet tad biju nejauši saticis brīdī, kad man nebija īpaši daudz laika (visdrīzāk, es uztraucos par tām saplēstajām naudaszīmēm), taču viņai bija kaut kādas problēmas, kaut kas par darbu un to, kā īsti rīkoties šādā situācijā, jā, atcerējos, viņa rīkoja pikniku klientiem un nezināja, kā labāk - visiem kopā vai pa vienam, nu, kaut kas tik stulbs un tā, bet es viņu mierināju un vismaz pavadīju kādu ceļa gabaliņu, par ko pats sevi sapnī apbalvoju ar viņas atvadu skūpstu. Nu, citādi jau nebūtu nemaz to sapni atcerējies, bet skūpsts bija tik dīvains, parasti jau tādi nejauši atvadu skūpsti neizdodas, bet sapnī jau ir savādāk, tur jau var visādi, vai ne? Tāds ļoti īss, tramīgs un slapjš skūpsts, aptverot apakšlūpu un uzreiz prom. Un tad tu ej pa ielu neatskatoties un vēl kādu brīdi jūti, ka tev ir mitras lūpas un domā: "Hmm..."