Kam velti dārgo laiku tērē
Un dzejām papīru tu smērē?
Sen beidzies liras laikmets svēts,
Pēc maizes tagad cilvēks brēc.
Jo mūsu prozaiskās dienās
Nav žēlabainām dzejām cienas:
Ēst salkušam tās nevar dot,
Un paēdis tās nesaprot.
Tu raksti romānīšus vieglus
Un saprātīgi zobojies,
Lai plašai publikai ceļ smieklus -
Tu redzēsi, kā tad tev ies:
Būs slava liela, kaudzēm naudas,
Un dzīvi baudīsi, cik jaudas.

(c) E.V.