Apollo: "Jāatgādina, ka 2001. gadā pēc «Metallica» ierosināta tiesas procesa tika slēgts populārais failu apmaiņas serviss «Napster»."

Nez kāpēc neviens neatgādina, ka izglītības un veselības aprūpes sistēmu reforma, ko SVF un Pasaules Banka no Latvijas paģēr jau desmit gadus, nozīmē mazo lauku skolu slēgšanu, skolotāju skaita samazināšanu, slimnīcu optimizāciju un pilnu maksas medicīnu, itiem vārdiem sakot - ateikties no visa, kas mums tik dārgs.

Pirms kāda laika, šķiet, nedaudz vairāk kā mēneša, es kādā RIMI lielveikalā pamanīju jaunu produktu - līdzās parastajiem, vēderainajiem paprikas pipariem, kas jau gadiem ilgi bagātināja sortimentu trīs noturīgās krāsās: sarkanā, dzeltenā un zaļā, sezonāli piekāpjoties vien bāliem un septembra salnu ķertiem ungāru rudens pipariem, pēkšņi bija parādījusies jauna paprikas šķirne. Tā bija garāka, stingrāka un sulīgi sarkana. Pamatīgi, koši strunķi uz centimetriem divdesmit pieciem. Iedvesmoja arī cena - ja parastā paprika maksāja 2.50, šī tika piedāvāta par 1.50, tuklāt vēl individuāli iesaiņota pa vienai vai divām maisiņos. Nopircis pārīti, es mājās nenožēloju ne santīma no ieguldītās naudas - paprika bija atguvusi savu jau gadu desmitiem zudušo garšu un aromātu. Tā bija aromātiska, tvirta, salda un spēcīga. Lieliska piedeva salātiem, zupām, dārzeņu sacepumiem vai smalki sagriezta uz lauku biezpiena ar maizi. Nevar ne salīdzināt ar plauktā noturēta, izmirkuša kartona skābumu, kas raksturīgs "regulārajai" RIMI veikalos nopērkamajai paprikai. Nākamreiz nopirku vēl. Aiznākamajā reizē konstatēju, ka paprikas partija acīmredzot ir beigusies un skumji samierinājos ar nepiekāpīgo laika plūdumu. Pēc nedēļas izrādījās, ka nē, tā parādījusies atkal, taču nu jau par pavisam citu cenu - garšīgas lietas inflācija skar pavisam negaidītā un sāpīgā veidā. Iepriekšējo 1.50 vietā tā maksāja 3.50. Līdzās joprojām stāvēja vaska izbāzeņiem līdzīgā bezgaršīgā paprika par 2.50, piedāvājot nevajadzīgu un absurdu konkurenci. Pēc pāris dienām es smagu sirdi nopirku vienu mazu struņķīti. Vēlāk - vēl mazliet. Aizvakar pienācu pie plaukta un pamanīju tirgus gudrības neizkropļotās ekonomikas sekas - mana mīļotā, garšīgā, perfektā paprika no Spānijas dienvidiem par 3.50 kilogramā bija sapelējusi savos maisiņos. Viss plaukts. Bet parastā un negaršīgā turpat līdzās un, šķiet, sabojāties nespējīgā paprika joprojām turējās.

Kas Jauns: "Kādu laiku ekstravagantais uzņēmējs bija biežs viesis dažādās smalko aprindu ballītēs un prezentācijās, kā arī regulārs dzeltenās preses sleju varonis. Skaļu rezonansi guva arī Ozola skandalozā šķiršanās no draudzenes un atgriešanās pie bijušās sievas.

Pēc kāda laika dzeltenās preses izdevumi ziņoja, ka Aldis Ozols nonācis finansiālās grūtībās un devies svētceļojumā uz Tibetu. Kā norāda «Kas Jauns», par Austrumu filozofiju Ozols interesējas jau vairākus gadus, un nu ir kļuvis par kaismīgu jogas apmeklētāju.

Bijušais nekustamo īpašumu miljonārs no materiālām vērtībām ir pārgājis pie garīgajām, bet biznesu nomainījis pret gida darbu, raksta «Kas Jauns». Ozols žurnālam atklāj, ka jau maijā desmit domubiedru kompānijā dosies uz Tibetu, kur ir bijis divas reizes un mērojis kājām 53 kilometrus garo svētceļojumu svētā Kailaša kalnā, turklāt uzzinājis pietiekami daudz, arī lasot speciālo literatūru."

šis ir kaut kas pilnīgi ārprātīgs, es tā arī neesmu varējis noklausīties visu albumu no sākuma līdz beigām - Aleksejs Rafijevs un Aleksejs Borisovs, albums "Znameņije Presvjatoj Bogorodici", piedāvāju divus fragmentus: Pilsētas Vaidi un Svētā Patrika Vairogs (īpaši iesaku tejai kā kristīgo repu un martcorem, jo Borisovs ir no grupas Centr un Mamļejeva sekotājs). Klausīties pamatīgā skaļumā.

Jauns konkurss - izdomā parakstu karikatūrai:

Delfi: "TP kultūras ministru nosauks vēlāk"

Šobrīd radio NABA raidījumā Atrastās skaņas - grupa Staff Benda Bilili no Kongo Demokrātiskās republikas galvaspilsētas Kinšasas. Šajā pilsētā dzīvo 8 miljoni iedzīvotāji, bet kopā ar otras Kongo republikas galvaspilsētu Brazavillu turpat pāri upei šeit mīt 11 miljoni cilvēku. Vairāk kā četrdesmit tūkstoši pamestu bērnu, kas sevi dēvē par „sheges” – par godu visu apspiesto varonim Če Gevaram. Liela daļa no viņiem nakšņo pilsētas zooloģiskā dārza rajonā, kur vara pieder motorikšu-invalīdu kartelim ar neformālu nosaukumu Platforma. Pusparalizētie poliomielīta upuri, kas pārvietojas pašizgatavotos, motorizētos trīsriteņos ir nodibinājuši grupu, kuras nosaukums tulkojams kā „tie, kas ierauga lietas aiz acīmredzamā”. Spēlē rumbai līdzīgu mūziku, kurā saklausāms daudz kas no kubiešu ritmiem, dzied par to, ko ierauga sev apkārt, savā pilsētā.

Viņiem visiem ir pāri piecdesmit, tikai viens no grupas dalībniekiem ir adoptēts septiņpadsmitgadīgs klaidonis, kas spēlē pašizdomātu mūzikas instrumentu Satongu – elektrisku lautu no vecas konservu bundžas un vienas pašas ģitāras stīgas. Bundzinieks sitaminstrumentu vietā izmanto savu plastmasas ratiņkrēslu. Ļoti mobila grupa, kas labprāt dodas izbraukumos uz to vai citu savas dzimtās pilsētas rajonu. Jā, un viņi nekad mūžā sevi nav uzskatījuši par likteņa pabērniem. Tie ir cilvēki spēcīgām sirdīm un mirdzošām acīm, cilvēki, kuriem ir neticami paveicies – viņiem ir darbs, viņi ir atbrīvoti no nodokļiem invaliditātes dēļ, viņiem pieder vara savā rajonā un popularitāte savā pilsētā, viņi ir talantīgi un visu mīlēti. Viņi rūpējas par bezpajumtniekiem bērniem, aizstāv tos un palīdz grūtā brīdī. Un nu viņi ir arī pamanīti ārzemēs. Savas zemes varoņi.

LETA: "No nākamās nedēļas ar Rīgas domes amatpersonām varēs sarunāties tiešsaistē pašvaldības interneta portālā, informēja pašvaldībā."