Vakar noskatījos kādu filmu un šorīt aizdomājos par to, kas padara mākslas darbu par izdevušos. Par izdevušos manā, subjektīvajā skatījumā. Mani patiesībā neinteresē mākslas darbs pats par sevi, bet gan tas, vai cilvēks, kas to ir radījis, ir mākslinieks, vai viņš ir personība un vai viņam ir izdevies pateikt kaut ko, kas ir bijis būtiski viņam. Ir svarīgi, lai tas būtu bijis būtiski viņam. Un svarīgi, lai tas būtu izdevies. Man šķiet, ka tad, ja tas viss sakrīt, viņa pateiktais kļūst būtisks arī man. Lai arī es neesmu dzīvojis tajā valstī un tajā laikā, es neesmu nodevis, nogalinājis, ticis nodots, nu, vismaz tādā veidā, kā tas notiek tajā filmā. Jā, es esmu mīlējis un man ir bijušas līdzīgas jūtas pret to vai citu cilvēku, taču nedomāju, ka tas ir galvenais. Ir simtiem filmu par mīlestību, kuras skatoties, cilvēki raud, jo VIŅIEM TĀ NAV. Viņi skatās un īsajā tumsas kadrā starp fināla skūpstu saulrietā un filmas titriem pār viņu sakniebtajām lūpām izlaužas asarains: "Bļaģ, kā es gribētu kaut reizi mūžā tādu mīlestību!" Es sevi tādos brīžos pieķeru pie vēlmes pateikt: "Bļaģ, kā es gribētu kaut reizi mūžā pateikt par sev būtisko tā, kā nupat pateica šie cilvēki - aktieri, režisori, scenāristi un operatori!" Un te darbojas kāds apburtais motivācijas loks - es to gribu nevis tāpēc, lai filma būtu izdevusies, lai pasaules mākslas darbu plauktos gulētu tāds brīnišķīgs mākslas darbs, lai par mani rakstītu avīzēs un rādītu ziņās, nē, es patiesībā to filmu vai grāmatu, vai gleznu, vai dziesmu, vai dzejoļa rindiņu gribētu tādu tikai viena iemesla dēļ. Lai kāds, kaut tikai viens cilvēks, to noskatoties vai izlasot, raudātu un kliegtu: "Bļaģ, kā es gribētu kaut reizi mūžā pateikt par sev būtisko tā, kā nupat pateica šis vecais perdelis!"



un Ņikita Mihalkovs ir viens no tādiem veciem perdeļiem, kuru varētu spārdīt ar kājām un neieredzēt par visu, kas viņā ir slikts, taču līdz asinīm APSKAUST par to, KĀ viņš ir uzņēmis Saules nogurdinātos

Vēl es vakar nolēmu uzsākt nežēlīgu cīņu ar alkoholismu un nopirku sev divus alus.

LETA: 1.jūlijā spēkā stāsies jauni smēķēšanas ierobežojumi
ANO: Eiropā aizvien vairāk lieto kokaīnu

"Daugavpilī radusies vajadzība pēc jauna morga, jo esošajā trūkstot vietu."

Zinātnieki ir izpētījuši, ka piejūras rajonu iedzīvotāji ir seksuāli mazaktīvāki nekā tie, kas dzīvo valsts vidienē.

(c) Vakara Ziņas

Liepājas teātra aktieru kursam, kas studēs Klaipēdas Universitātē, 4., 5. un 6.jūlijā notiks iestājeksāmeni. Bet vēl 30.jūnijā notiks pēdējā konsultācija jauniešiem, kas grib kļūt par aktieriem.

Jau kuro dienu neviens nezvana, lai gan man ir telefons. Tīri glīts - melns ar metālisku apdari. Es pat uzliku viņam tādas zvana melodijas, lai ir patīkamāk. Piemēram, man viņš zvanīja ar Hospitāļu ielas dziesmu Par pogu, bet tad es nomainīju, jo bija pārāk jautri. Nu, tajā ziņā, ka neatbilstoši tam, kas patiesībā mēdz zvanīt. Tagad ir citas melodijas, bet nezvana vairs nemaz. Reizēm nevaru saprast, kāpēc es te vēl esmu, ja patiesībā manis jau sen vairs nav. Bērnībā man patika vakaros pabāzt galvu zem spilvena un rāpties gultas dziļumā, iztēlojoties, ka tur ir bezgalīga ala, kurā iespējams pazust un neatrasties, jo tā ir tik šaura, ka atpakaļceļa vairs nav - tā es, droši vien, tur tusnīju, sapinies segā ar plikām pēdiņām gaisā, un domāju, ka mani neviens vairs neredz un nekad vairs neatradīs. Šī sajūta bija salda un kņudinoša. Jā, tajā noteikti bija kaut kas erotisks. Būt pazudušam uz mūžiem. Nebūt šeit. Nezināt, kur.

"Teju vai katrs viņa romāna teikums ir pārbārstīts ar ļoti daudzām un dažādām asprātībām. Viens no to radīšanas paņēmieniem ir refleksija un ļaušanās asociācijām. Proti, katrā nākamajā teikumā tiek it kā asprātīgi jokots par iepriekšējā teikumā uzrakstīto vai kādu no tur minētajiem vārdiem. Tikpat bieži ar paskaidrojumiem iejaucas arī pats autors un, neslēpti sev glaimodams, priecājas par savu asprātību. Piedevām katras nodaļas noslēgumā viņš uzbāžas lasītājam ar jautājumiem. Cits asprātības izrādīšanas veids – tekstā ļauts darboties vienlaikus gan reālām, gan izdomātām personām. Un darboties tā, kā pats autors uzstata par vajadzīgu."

(c) R.Ceplis par romānu Kōknesis

un vispār:

"Cik esmu iepazinies ar pēdējā laikā latviski tulkoto ārzemju prozu, tad ļoti reti ir sanācis lasīt eksperimentālus tekstus. Turpretim latviešu prozaiķi mīl eksperimentēt. Viens ņemas ar formu, cits ar valodu, cits ar vēstījumu utt. Tikai lielāko vairumu no šiem eksperimentiem lasīt ir absolūti nebaudāmi, tie vien analizējami kāda virziena vai pētniecības pieejas aspektā. Tas lielā mērā attiecas uz rakstnieku vīriešu tekstiem, kuri savu bērnību pavadījuši padomju gados. Man gan negribētos šo parādību norakstīt vien uz viņu sačakarēto vīrietību vai citiem padomju iekārtas neatkārtojamajiem iespaidiem, bet daļa varbūtības tajā ir. Jo, piemēram, rakstnieces sievietes, lai arī bieži vien piepacelti elsojot, tomēr ir spējīgas savas grāmatas piedāvāt kā veselumu, kā viņu radītu pasauli, kurā iespējams rast vārdus un teikumus par konkrētām tēmām, problēmām utt."

man šķiet, ka es šodien neko neesmu ēdis

LETA: VID konfiscē futbolbumbas ar viltotu pasaules čempionāta logo "FIFA World Cup"

"Labvakar, mazais draudziņ! Šādi uzrunājot bērnus, Harijs Misiņš ilgus gadus katru vakaru pavadīja Latvijas mazuļus uz Čuču muižu. Divos kompaktdiskos ietvertas desmit dažādu tautu pasakas, kas Latvijas Radio ēterā skanējušas laikā no 1960. līdz 1989. gadam raidījuma Labu nakti ietvaros. Tāpat kā raidījumā, pasaciņas ievada un noslēdz dziesmiņas, no kurām dažas nepelnīti aizmirstas, bet dažas veiksmīgi pārdzīvojušas laiku: Pulkstens deviņus jau zvana, Velc, pelīte, Miega dziesma māsiņai, Miegainais zilonis, Miedziņš nāk, Diena galā, Lācītis Bumis, Kaķīts mans un Aijā žūžū."

( ... tālāk ... )

nu labi, ja jums no manis neko nevajag, tad arlabvakaru