jūs droši vien smiesieties, bet man tagad ir galds un krēsls

man nav tikai saldējuma, un veikals ir ciet

upd. jā un vēl man tagad ir aizkari

upd.2 uz kastes bija rakstīts Workstation

izgāju ārā, nāku atpakaļ, dzirdu - vēl kāds klausās Vāgneru... nē, izrādījās, ka tik skaļi skan no mana dzīvokļa

a vispār smuki - ja logs vaļā, aizkari plīvo

soja piedega

ikreiz, kad ieleju šņabi, glāzīte padevīgi apsarmo

radio klasika ierullē, tagad skan accordeon tribe albums

1. Jūs, droši vien, arī iedalāt metro pasažierus tajos, kas ir kārtībā un tajos, kas nav kārtībā. Nojūdzies ubags vai smirdīgs piedzēries vecis - nav kartībā. Pabīdīties malā, aizgriezties, pāriet citā vagonā. Tante ar avīzi vai divi studenti - kārtībā. Pajautāt "Jūs izkāpsiet?", apmainīties vietām. Ja jūs ieraudzītu mani, jūs nepievērstu uzmanību. Iespējams, mēs redzamies katru dienu - jūs taču arī izmantojat metro. Jūs skatāties uz mani, es uz jums. Mēs esam kārtībā. Jūs pat neaizdomājaties par to, ko redzat, un nav arī jēgas aizdomāties, neviens neaizdomājas. Viss tiek kontrolēts.
2. Taču ir kāda problēma. Es neesmu kārtībā.
3. Ir arī otra problēma. Ne viss tiek kontrolēts.
4. Jums, protams, tas neko nenozīmē. Ja mēs braucam dažādos vagonos.
5. Es zinu, ka es neesmu kārtībā, bet jūs to nezināt. Tā ir mana pirmā priekšrocība. Mēs atrodamies metro. Tā ir otrā.

Jans Debelaks, poļu tūrists, saņēma šo rokrakstu septiņpadsmit punktu garumā, kuru mēs šeit citējam ar nelieliem izlaidumiem, ļoti dīvainos apstākļos. Pareizāk sakot, ierastos apstākļos pašam Janam. Taču cilvēku, kurš ne pārāk bieži zog retas grāmatas, šie apstākļi noteikti izbrīnītu.

Jans Debelaks ir apbrīnas vērts. Pat ne viņš, bet tā bezpersoniskā un ikdienišķā atmosfēra, ko viņš meistarīgi radīja ap sevi, lai savas nodarbošanās risku noreducētu līdz minimumam. Jans izskatās ļoti neskaidri. Nenosakāma vecuma, vai nu divdesmit septiņi, vai arī četrdesmit divi, gludi skūta seja, ne pārāk īsi, bet arī ne pārāk gari mati, caurspīdīgas acis, neuzkrītoša kaklasaite, pelēks uzvalks, nedaudz apputējušas kurpes - lūk, jums Jans Debelaks, ekstra klasas speciālists bukinistiskajā zādzībā. Tādu, ieraugot otrreiz, nepazīsi. Taču Jans Debelaks arī necentās sastapt kādu cilvēku divreiz. Viņš saņēma pasūtījumu no kontrabandistiem vai spekulantiem pa telefonu vai elektronisko pastu, nosauca sava honorāra summu, kas bija atkarīga no grāmatas vērtības (šī summa nekad netika apstrīdēta - Jans bija viens no labākajiem Austrumeiropā), saņēma honorāru savā kontā, bet pēc tam satikās ar pasūtītāju kādā nomaļā kafejnīciņā Pēterburgā, Maskavā, Prāgā vai Krakovā. Šī tikšanās ilga ne vairāk par piecām minūtēm: nodot grāmatu, saņemt atlikušo naudu, šoreiz skaidrā naudā (pārliecinieties par tās autentiskumu, pārskaitiet, nekautrējieties) un iesēsties it kā nejauši garāmbraucošā taksī.

Lūk, kāds viņš bija, šis Jans Debelaks.

Jans bez poļu valodas labi zināja krievu, angļu un vācu valdu, bez problēmām sarunājās čehu, slovāku un ukraiņu valodā. Frančus un itāļus viņš saprata tad, ja viņi runāja pietiekami lēni.

Acīmredzot, viņš bija ieguvis labu izglītību. Kur, kādu - nav zināms.

Iespējams, viņš pat publicējās zinātniskos žurnālos ar svešu vārdu. Pārbaudīt to nav iespējams.

Viņš, šis Jans Debelaks, droši vien, bija iztērējis pamatīgu naudu, lai pilnībā zaudētu ārējo individualitāti. Labi, taču ne pārāk labi zobi, izbalinātas dzimumzīmītes, bezpersoniska tīra ķermeņa smarža, lēts pulkstenis, parastas brilles, ikreiz citas. Profesionālis. Superprofesionālis. Pasūtījums nozagt Koperniku varēja tikt vienīgi viņam.

6. Tie, kas uzskata metro par transporta līdzekli, nav lietas kursā par notiekošo. Viņiem parasti ir paņurcītas sejas, jaunākās avīzes, domas - līdzens fons, kas izšķīdina jebkuru infomāciju, vienalga, vai tas ir paziņojums no reproduktora vagonā vai aklo durvju iespiesta cilvēka kliedziens.

7. Tas jums nav nekāds transporta līdzeklis. Tas ir Metro, nepārtrauktai transformācijai pakļauta kopība, kas nekad nesatiksies vēlreiz tajā pašā sastāvā, kādā satikās šorīt no rīta vai vakar vakarā. Jēdziens "kā parasti" nedarbojas zem zemes. Nav šeit nekāda "kā parasti", nekad nav bijis.

Jans bija priecīgs par šo pasūtījumu. Viņam patika Kijeva, šī miegainā pilsēta, kuras skanīgās bruģētās ieliņas tevi piepeši aizved līdz pussabrukušai mājai, uz kuras sienas palicis tapešu kartes nospiedums no kādas citas mājas, jau nojaukta siāmas dvīņa, šeit dzīvoja Podoļskas sīkpilsoņi - rozā tapetes ar puķītēm, redzams taisnstūrains plankums no kādas bildes - reprodukcijas, ģimenes portreta?

8. Te nedarbojas mobilie telefoni, šurp nepienāk elektroniskais pasts. Metro tevi pieņem, iepriekš nofiltrējot visus tavus sakaru līdzekļus, atstājot tev vienu vienīgu konnekcijas paņēmienu - ieniršanu siltajā svešo un personisko domu, dežavū, refleksu un atmiņu buljonā.

9. Atrodoties metro, vairs nav svarīgi, kas tu esi, jo patiesībā tevis tā īsti vairs nav. Tava āriene deformējas, tavs intelekts nevienu neinteresē, tavas emocijas izšķīst kopējā virumā. Jādziens "personība" var iet atpūsties. Tūkstošiem cilvēku paskrien garām iekaisušajām acīm, salīkuši nejēdzīgās pozās. Krūtis, kas saplacinātas pret durvju stikliem, vēderi ar svešu elkoņu iespiestām bedrītēm, gūžas, ko defeormējuši vertikālie rokturi.

10. Tas domā ar miljoniem smadzeņu, sajūt ar miljoniem ķermeņu. Ar vienādu apetīti tas aprij izsmalcinātus slepkavas un bērnu ārstus, bet pēc tam izgrūž atpakaļ virszemē sabiedrībai nepieciešamajās proporcijās, iepriekš paņēmis kaut ko no ikkatra.