dienasgramata:

1. Jūs, droši vien, arī iedalāt metro pasažierus tajos, kas ir kārtībā un tajos, kas nav kārtībā. Nojūdzies ubags vai smirdīgs piedzēries vecis - nav kartībā. Pabīdīties malā, aizgriezties, pāriet citā vagonā. Tante ar avīzi vai divi studenti - kārtībā. Pajautāt "Jūs izkāpsiet?", apmainīties vietām. Ja jūs ieraudzītu mani, jūs nepievērstu uzmanību. Iespējams, mēs redzamies katru dienu - jūs taču arī izmantojat metro. Jūs skatāties uz mani, es uz jums. Mēs esam kārtībā. Jūs pat neaizdomājaties par to, ko redzat, un nav arī jēgas aizdomāties, neviens neaizdomājas. Viss tiek kontrolēts.
2. Taču ir kāda problēma. Es neesmu kārtībā.
3. Ir arī otra problēma. Ne viss tiek kontrolēts.
4. Jums, protams, tas neko nenozīmē. Ja mēs braucam dažādos vagonos.
5. Es zinu, ka es neesmu kārtībā, bet jūs to nezināt. Tā ir mana pirmā priekšrocība. Mēs atrodamies metro. Tā ir otrā.

Jans Debelaks, poļu tūrists, saņēma šo rokrakstu septiņpadsmit punktu garumā, kuru mēs šeit citējam ar nelieliem izlaidumiem, ļoti dīvainos apstākļos. Pareizāk sakot, ierastos apstākļos pašam Janam. Taču cilvēku, kurš ne pārāk bieži zog retas grāmatas, šie apstākļi noteikti izbrīnītu.

Jans Debelaks ir apbrīnas vērts. Pat ne viņš, bet tā bezpersoniskā un ikdienišķā atmosfēra, ko viņš meistarīgi radīja ap sevi, lai savas nodarbošanās risku noreducētu līdz minimumam. Jans izskatās ļoti neskaidri. Nenosakāma vecuma, vai nu divdesmit septiņi, vai arī četrdesmit divi, gludi skūta seja, ne pārāk īsi, bet arī ne pārāk gari mati, caurspīdīgas acis, neuzkrītoša kaklasaite, pelēks uzvalks, nedaudz apputējušas kurpes - lūk, jums Jans Debelaks, ekstra klasas speciālists bukinistiskajā zādzībā. Tādu, ieraugot otrreiz, nepazīsi. Taču Jans Debelaks arī necentās sastapt kādu cilvēku divreiz. Viņš saņēma pasūtījumu no kontrabandistiem vai spekulantiem pa telefonu vai elektronisko pastu, nosauca sava honorāra summu, kas bija atkarīga no grāmatas vērtības (šī summa nekad netika apstrīdēta - Jans bija viens no labākajiem Austrumeiropā), saņēma honorāru savā kontā, bet pēc tam satikās ar pasūtītāju kādā nomaļā kafejnīciņā Pēterburgā, Maskavā, Prāgā vai Krakovā. Šī tikšanās ilga ne vairāk par piecām minūtēm: nodot grāmatu, saņemt atlikušo naudu, šoreiz skaidrā naudā (pārliecinieties par tās autentiskumu, pārskaitiet, nekautrējieties) un iesēsties it kā nejauši garāmbraucošā taksī.

Lūk, kāds viņš bija, šis Jans Debelaks.

Jans bez poļu valodas labi zināja krievu, angļu un vācu valdu, bez problēmām sarunājās čehu, slovāku un ukraiņu valodā. Frančus un itāļus viņš saprata tad, ja viņi runāja pietiekami lēni.

Acīmredzot, viņš bija ieguvis labu izglītību. Kur, kādu - nav zināms.

Iespējams, viņš pat publicējās zinātniskos žurnālos ar svešu vārdu. Pārbaudīt to nav iespējams.