Smieklīgākais ir tas, ka es labi zinu - mani pašu var apskaust par visu to, kas man pieder. Tāpēc, ja man kāds saka - es tevi apskaužu, pirmajā brīdī mana reakcija ir vienkārša: "Jā, jā, es zinu, protams, ka apskaud!" Tikai pēc kāda laika es saprotu, ka tas ir mazākais dīvaini, jo lielākā daļa no tā, par ko mani var apskaust, ir citiem nezināma. Iespējams, ir daži cilvēki, kas zina vienu vai otru lietu, notikumu, kaut kādus apstākļus, taču neviens nezina TO VISU. Ir cilvēki, kuriem es esmu šo to stāstījis, taču labi zinu, ka TO nevar izstāstīt, tas ir pārāk intīmi, personiski, tas gluži vienkārši ir tik daudz, ka neviens to negribēs klausīties, kur nu vēl saprast. Bet visas tās ārējās lietas, kas veido noteiktu sabiedrisku radījumu ar manu vārdu vai nikneimu, tas ir tik nožēlojami un tukši, ka labākajā gadījumā spēj radīt tikai aizdomas: "Nevar būt, ka tas ir viss! Tur noteikti slēpjas kaut kas vēl."
Un vēl - es jūtu, ka vēlos, lai citi zinātu par manām bagātībām un īpašumiem, taču nezinu, kā par to stāstīt. Esmu tāds pagrīdes miljonārs, kas tumšos vakaros pārskaita zeltu un sudrabu, trīcēdams bailēs no kaut kādas Laimes Nodokļu Inspekcijas...

"Es pamostos un atveru logus, bet saule nenāk iekšā, es klausos mūziku un mājinieku sarunas, es ilgi smēķēju un raugos gaiši zilajās debesīs. Vai tiešām mani visu mūžu vajās šīs tukšās debesis? Es raugos nekārtībā, kas piepilda istabu: vecas, pārlasītas grāmatas un pavisam jaunas, ar salipušām lapām, trīs noasināti zīmuļi, žurnāls ar Salvadoru Dalī, melnas ādas gabali, drēbju kaudzīte uz krēsla, trīsgadīgas meitenes aprakstīta papīra lapiņa, krūze ar pusizdzertu tēju, vecs piezīmju blociņš ar kaut ko sāpīgu, papīrgrozs, kurā slēpjas daļa pagājušās nedēļas ārprāta, nenoklāta gulta ar cepumu drupačām, sakaltis pūpolzars istabas stūrī, tieši zem molberta ar Gorbačova portretu, divas desmitrubļu naudaszīmes grāmatplauktā starp Dostojevski un Hemingveju, zemāk trīs modinātājpulksteņi, vējš pieņemas spēkā un saceļ putekļus manā istabā.. Neaizver acis, es gribu, lai tu redzi.."

Rīnai un Dāvim ir noslēpums. Rīna iečukst to Dāvim ausī. Noslēpums ir tik liels, ka tam visam nepietiek vietas Dāvja ausī. Mazliet nokrīt arī uz grīdas. Pienāk kaķītis un palaiza noslēpumu ar sārtu mēlīti.
"Tas ir salds noslēpums," mincītis nodomā.
Pienāk sunītis un paošņā noslēpumu ar aukstu un miklu purniņu.
"Tas ir patīkams noslēpums," nospriež sunītis.
Pienāk Tenis un patausta noslēpumu ar mazo, mīksto rociņu.
"Paldies, paldies!"saka Tenis. Viņam patīk Rīnas un Dāvja noslēpums.

Ellena Nīta "Rīnas un Dāvja stāsti", Liesma, Rīgā 1973

Saņēmu (tiesa, uz kolektīvo darba emailu) šādu sirsnīgu spamu (galvenais, ka īss, daudzi nenovērtē to, ka garos neviens nelasa):

Привет! Видела твою анкету на Омене, очень хочу попробовать заняться виртуальным сексом.. Ты же у нас классный специалист?? :-) Сделаешь мне приятно? Жду тебя в асе: 307004 Твоя Викуся.


nu, sakiet ātri, kas man tagad jādara?!!! kas ir Омен? un vai starp jums ir kāds классный специалист? kas man tur būs - kāds vīruss? vai mobilo telefonu reklāma?

nav neviena dzejoļa
acis sūras
nē, nē - tikai vējš