Bet reizēm gadās, piemēram, tā, ka tu sarunājies kādā jautrā kompānijā, visi žestikulē, pļāpā, miedz ar aci, sit otram pa plecu, kompānija ir nejauši satikusies pēc ilgāka pārtraukuma, taču visi ir tādi paši, viņiem ir labi un saprotami, tāds kā kolektīvs siltums piepilda nelielo kafejnīcu vai šķērsielu, kurā jūs esat apstājušies, bet tu stāvi nedaudz maliņā vai pat tieši viņu vidū un pēkšņi pamani, ka tev nav kur likt rokas, tu, izrādās, visu šo laiku es nervozi ņurcījis saulesbrilles, te uzlikdams, te atkal tās noņemdams, esi mēģinājis sakrustot rokas uz krūtīm vai bravurīgi sabāzt kabatās, pāris reizes pat esi mēģinājis iejaukties sarunā ar laisku "Jā, jā, es arī atceros!", bet tad pēkšņi saproti, ka jūties neērti, un no tā šī sajūta kļūst vēl smagāka un mokošāka, tu saproti, ka vairs nespēj izteikt ne vārda un paliec stāvot viens ar savām saulesbrillēm. Viens pats ar savām saulesbrillēm. Tur, pa vidu.

Vai, piemēram, tu spēlē lielā ansamblī un koncerts jau ilgst kādu stundu, tāds izdevies koncerts, visas dziesmas ir skaistas un publikai pazīstamas, viņi brīžiem dzied līdzi, tu jūti to fantastisko draivu, kurš rodas tad, kad visi instrumenti spēlē precīzi otra atstātajās pēdās un lieliski aizpilda pauzes, aizpilda telpu un cilvēku prātus, re, ģitāras nemaz nejūt, tas nozīmē, ka tiek spēlēts ritmā un atbilstošā skaļumā, tu priecājies par ansambļa saspēli un tad vienā brīdī pamani, ka viens instruments ir dzirdams atsevišķi, nē, nevis tā, ka spēlētu citā ritmā vai skaņkārtā, bet kaut kā pēkšņi dzirdams pilnīgi nostāk no citiem, tu mēģini saprast, no kurienes šī disonanse un ar šausmām saproti, ka tas ir tavs instruments, tava klarnete vai sintezators, vai tamburīns, ko tu esi paķēris no grīdas, lai iesistu īsto akcentu īstajā brīdī, tas šajā dziesmā tieši bija vajadzīgs, un tagad tu dzirdi vairs tikai to, cik nepareizi, cik lieki un nevajadzīgi skan tavs muļķīgais piesitiens, tu jūti, ka tas ir labi sadzirdams - stulbs piesitiens nevietā, kas sabojā visu dziesmu. Un tu vairs nedzirdi neko citu. Tikai to, ka atkal esi nokļuvis neīstajā vietā un neīstajā laikā. Atkal tu.

Sagribējās man arī Puškinu atdzejot kā Pūrītim:

( Я вас любил )

( НЯНЕ )

Reizēm, bet tas ir pavisam reti, saule iespīd manas bibliotēkas logos, rietoša Rīgas saule, kas izlaipojusi netīrās bezmērķa ieliņas, noriet kaut kur Marijas ielas tievākajā, stacijas galā... vai nav dīvaini - es labi zinu, ka saule aust Ģertrūdes ielā, iepretim baznīcai, bet noriet uz Marijas... tās ieliņas taču krustojas, vai ne? deviņdesmit grādu leņķī... kas viņiem tur, augšā ģeometriju māca? Lūk, tagad saule ir tikusi vārgajam avokado kociņam, magoņu dēstiem uz palodzes un kādam ducim grāmatu: Šopenhauera pelēkajam divsējumiņam, Imermaņa grumbaini glancētās izlases pirmajai pusei, Mirdzas Bendrupes tādai jocīgai, bet skaistai stāstu grāmatai, Čestertona esejām krievu valodā (nu ja, Naumanis jau Dienā sūkstījās, ka latviski nav vīžots iztulkot), Platonova papīra apvāka Čevengurai (spriežot pēc jaunākā Karoga diskusijas, to vispār nav iespējams tulkot), manas bērnības erotiskākajai šausmu literatūrai - Kobo Abes Sievietei smiltīs un Svešajai sejai ar atlocītiem lapu stūrīšiem tajās pretīgākajās vietās, Dželsomīno melu zemē, tāds jauns un nelasāms, ar sarkano muguriņu, Tūkstots un vienas nakts pasakām (vecais ķieģeļa smaguma iesējums, ko rūpīgs saimnieks pirms kara apvilcis sarkanu un zelta burtiem), Soduma Ulisam pretīgajos plukatu vākos, nu, kur tad tā saule tagad aizskrēja? vienu plauktu augstāk - japāņu dzujhicu sējumiņš no Čhartišvili iekoptās sērijas krievu valodā, Jozefa Rota Leģenda par Svēto dzērāju angliski un viss, pelēka tumsa un putekļi... līdz rītam