Reizēm, bet tas ir pavisam reti, saule iespīd manas bibliotēkas logos, rietoša Rīgas saule, kas izlaipojusi netīrās bezmērķa ieliņas, noriet kaut kur Marijas ielas tievākajā, stacijas galā... vai nav dīvaini - es labi zinu, ka saule aust Ģertrūdes ielā, iepretim baznīcai, bet noriet uz Marijas... tās ieliņas taču krustojas, vai ne? deviņdesmit grādu leņķī... kas viņiem tur, augšā ģeometriju māca? Lūk, tagad saule ir tikusi vārgajam avokado kociņam, magoņu dēstiem uz palodzes un kādam ducim grāmatu: Šopenhauera pelēkajam divsējumiņam, Imermaņa grumbaini glancētās izlases pirmajai pusei, Mirdzas Bendrupes tādai jocīgai, bet skaistai stāstu grāmatai, Čestertona esejām krievu valodā (nu ja, Naumanis jau Dienā sūkstījās, ka latviski nav vīžots iztulkot), Platonova papīra apvāka Čevengurai (spriežot pēc jaunākā Karoga diskusijas, to vispār nav iespējams tulkot), manas bērnības erotiskākajai šausmu literatūrai - Kobo Abes Sievietei smiltīs un Svešajai sejai ar atlocītiem lapu stūrīšiem tajās pretīgākajās vietās, Dželsomīno melu zemē, tāds jauns un nelasāms, ar sarkano muguriņu, Tūkstots un vienas nakts pasakām (vecais ķieģeļa smaguma iesējums, ko rūpīgs saimnieks pirms kara apvilcis sarkanu un zelta burtiem), Soduma Ulisam pretīgajos plukatu vākos, nu, kur tad tā saule tagad aizskrēja? vienu plauktu augstāk - japāņu dzujhicu sējumiņš no Čhartišvili iekoptās sērijas krievu valodā, Jozefa Rota Leģenda par Svēto dzērāju angliski un viss, pelēka tumsa un putekļi... līdz rītam