tā gandrīz nekad nenotiek.

gadās, ka es attopos runājam, un tas otrs skatās mirdzošām acīm un varbūt piebilst: cik interesanti, vai: tu tik interesanti stāsti, un tad es vaicāju viņam to pašu, un viņš saminstinās un prasa: ko tu īsti gribi zināt, vai: nu...jā, ir šis tas, sādas tādas lietas, un klusē un klusē, vai arī, otrs, sāk pēkšņi runāt galvenokārt par laiku vai mūziku, vai pauž kādu vispārzināmu viedokli, un es skumji saku: tas taču ir vispārzināms viedoklis, un viņš saka: nē nu visi jau nav tādas ekstravagantas personas kā tu, un apklust, vai arī sāk ļoti stipri pārliecināt par savu viedokli un runā un runā, visu vienā virzienā. viskautkā darās, lai atstātu rūgtumu par sarunu, bet tādas kā tu raksti, tādas ir iespējamas tikai ja iemīlās, un tad liekas, ka visu dzird un saprot, un vieglāk uzmin īstos vārdus ko atbildēt.un īstos brīžus kad klusēt un neklusēt.

(Reply to this) (Thread)

nē, tas aiz ieraduma - nu, tas, ka nav laika parunāt, ka labāk tad pabeigs to sarun' ar kād' vispārzinām' viedokl' vai joku un skries tālāk. un nevar teikt, ka īsta saruna nekad nenotiek, jo tad sanāk pretruna definīcijā - tā ir neīsta saruna, kas nekad nenotiek, bet, ja saruna NOTIEK, tad tā jau ir īsta saruna. bet iemīlēties, tas nu būtu šajā visā pats vieglākais :)

(Reply to this) (Parent)

nav taa, ka taas drazas ar laiku notiiraas un liekaas, ka agraak bija?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē.
"agrāk" vispār bija lielāka kaisle, uz jebkāda veida attiecībām un sarunām, tā samazinās ar sastapto cilvēku daudzumu. teiksim, agrāk mēdzu iemīlēties reizi gadā,tagad - reizi trijos varbūt (vēl nezinu)

(Reply to this) (Parent)