gribētos

sarakstīt labu dziesmu, ko cilvēki varētu dziedāt vieni paši vai uz ģitāras ugunskuru tuvumos un ieilgušās mājas viesībās, kad skaļākie viesi jau ir aizgājuši pēc šnabja, kad līst lietus vai vienkārši tāpat ir skumji, un satraucoši, tādu dziesmu, kādu dziedāja nobijušies ķipari, dejojot pēdējo reizi pirms komētas atnākšanas, atceraties? "Visi mazi dzīvnieciņi pušķīti sien astītē..."