Man bija jāizvēlas - mukt uz ārzemēm vai palikt šeit, tuvojās karš un cilvēki bēga kā žurkas, es kārtoju grāmatas sainīšos, rūpīgi pārsēju tās ar auklu un liku somās, bet beigu beigās varēju panest tikai trīs - viena uz muguras un divas plecu somas, atceros, ka bija jāatstāj lielākā daļa, man piedāvāja iespēju tikt iekšā pēdējā vilcienā vai kuģī, neatceros, bet kāds draugs ar sakariem valdībā pienāca klāt un teica - tev vēl ir iespēja, es gāju viņam līdzi, mēs izkļuvām no cilvēku pūļa un pa šauriem gaiteņiem nonācām kaut kādā industriālā zonā, tur bija jālien pa apakšu augstsprieguma torņiem, es ar somām nevarēju izspraukties, tāpēc nolēmu kāpt pa augšu - kur blakusstāvošie torņi savienojas, tas bija bīstami, jo mani varēja pamanīt un nošaut, somas ar grāmatām traucēja kāpt, atceros, kad saiņoju, tur bija viena bieza grāmata ar nosaukumu "Радость познания", nez kāpēc nopriecājos, ka esmu paņēmis tieši to, kāpu un domāju, ka vilcienā vēl jāpaspēj nosūtīt īsziņas visiem radiniekiem, tad jāizmet mobilais pa logu, lai mani nevar atrast.