astoņdesmito gadu sākums bija pilnīga šīza, bet tad, kad es iepazinos ar mūzikas cildeno pasauli, es par to nezināju. savu priekšstatu par daudzām grupām es veidoju pēc visdīvainākajiem albumiem viņu karjerā:

Queen - Hot Space (neveikls mēģinājums pāriet uz "elektrisku" skaņu un "jaunā viļņa ritmiem")
Manfred Mann's Earth Band - Somewhere in Africa (Dienvidāfrikas republikas pamatiedzīvotāju protesta dziesmas)
David Bowie - Lets's Dance (šķiet, salkanākais un banālakais, ko Bovijs ir darījis)
Alice Cooper - DaDa (vispār nav saprotams, viņš uz brīdi ārstējās no alkoholisma vai kas tur notika?)
Pink Floyd - The Final Cut (praktiski izjukušas grupas pēdējais studijas albums, pacifista Votersa atriebība pārējiem grupas biedriem)
Genesis - Abacab (dīvains starpposms starp prog-roku un vēlāko meinstrīmu)
Yes - 90125 (atkalapvienojušies prog-roka metri piepeši dzied "dziesmiņas")
Jethro Tull - The Broadsword And The Beast (eksperimenti ar sintezatoru un flautu deju mūzikas ritmos)

tikai vēlāk es sapratu, ka visi šie mūziķi ir kļuvuši slaveni un iegājuši vēsturē ar pavisam ko citu - ar savdabīgiem, interesantiem un visu turpmāko mūzikas attīstību ietekmējušiem 70. gadu albumiem, taču turpinu viņus mīlēt tieši par šo šīzu