"Es jau sen nekur neeju un tāpēc visi, droši vien, ir aizmirsuši mani. Dzīvoju mierā un klusumā. Cik gan daudz laika jau pagājis? Kādi divi vai trīs gadi - re cik, daudz ir sakrājies uz galda melnu lapiņu ar dzejoļiem, bet mans puika jau runā. Viņa smaids man ir dārgāks par visām pasaules bagātībām. Ja vēl izdodas uzrakstīt nedaudz labu rindiņu, sajūtu tik pilnīgu mieru, kādu nekad nav pazinis visu piecu upju imperators."
Bo Dzjuji (772-816)



(šis citāts mani vajā jau desmit gadus, šodien atradu atkal)