divas lietas šajā pasaulē gluži kā veco Kantu mani nepārstāj izbrīnīt - pirmā ir tas, kāpēc kurpēm, kas normālas no skata un ar pieņemamu cenu, iekšā ielīmētā ādiņa beidzas tieši tur, kur zemei piespiežas pēdas priekšējā daļa, un piespiežas tieši tā, lai skrajā maliņa neciešami berztu, bet velkot kurpi nost, sakrunkotos un beigu beigās atlīmētos vai savilktos kādā nejaukā kunkulī. otrā lieta ir tēkreklu kreisajā apakšējā vīlē iešūti milzīgi sintētiska un asa plastikāta gabali, kas berž sānu un tos iespējams nogriezt, tikai sabojājot vīles apmesto malu vai arī atstājot nenogrieztu asu un neglītu gabaliņu, kas berž un kutina vēl nežēlīgāk. turklāt to (gan pirmo, gan otro) dara gandrīz visi ražotāji, kā tādu neizbēgamu ļaunumu vai valdības slepenā rīkojuma sastāvdaļu, jo citādi taču nekas nebūtu vienkāršāk, kā atvilt pircējus konkurentiem ar četriem liekiem ādas ieliktnīša centimetriem kurpē vai ziedojot gabaliņu mīkstas kokvilnas sasodītajai birkai ar mazgāšānas instrukciju, kuru neviens tikvaitā nekad neizlasa!