es pēdējā laikā arvien vairāk pārliecinos, ka visaugstākā egoisma forma ir rakstīšana par sevi. vai savu domu pierakstīšana. vai rakstīšana vispār. kas ir viens un tas pats. rakstīšana jebkurā formā ir sevis mīlēšana. nezinu, vai vispār spēšu vēl rakstīt/pierakstīt. protams, šis apgalvojums jau uzreiz nonāk pretrunā ar to, ka es te tev komentēju - tātad rakstu. tātad nevaru iztikt bez rakstīšanas. vai bez sarunas? nezinu. jāmācās būt pilnīgi pāspietiekamai. tādai, kā bija mans papiņš. rakstot/runājot man ir tāda sjūta, ka iztērēju savu kapitālu, tipa, papīra naudu samainu sīknaudā, lietojot šo banālo salīdzinājum. formulējot - izveidoju kaut kādu storry - tas viss devalvē patiesās jūtas.

(Reply to this) (Thread)

vai tieši pašpietiekamība nav viena no augstākām egoisma formām?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu nē. ja tā ir pieticīga pašpietiekamība. ne uz ko nepretendējoša.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, tad nav gan.

(Reply to this) (Parent)

pieticīga pašpietiekamība varētu būt tāda, kad pietiek arī ar daļu no sevis

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, es domāju, tā ir tad, kad pietiek ar sevi UN citiem, neskaužot citu gudrību. un neiztēlojot savas domas vai sevi par kaut ko unikālu, neparastu, ievērības cienīgu. tai pat laikā. dzīvē vadoties pēc ļoti stingra un nežēļīgi vienkārša goda kodeksa. ai, bulšits tas viss, tu nepazini manu papiņu. paprasi tīornam vai lešinskai. da neprasi nekam. tādi cilvēki ir/bija retums.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

mans opaps un šaha skolotājs arī tādi bija, fantastiski cilvēki

(Reply to this) (Parent)

man arī gribējās Tev kaut ko pateikt. atstāju vēstulīti savā blogā.

(Reply to this) (Parent)