Es šonakt sapnī redzēju prostitūtu Vēsmu. Sapnī es vēl nepievērsu uzmanību vārdam, ko izlasīju uz viņas slimības vēstures veidlapas, nedaudz pat izbrīnījos par tādu retu vārdu, tikai pēc pamošanās sapratu, ka tā ir tā pati, no dzejoļa. Ja godīgi, es biju nokļuvis kaut kādā baisā, vecas padomju slimnīcas peldbaseinu atgādinošā publiskajā namā, kur milzīgos, pustukšos, zaļi krāsotos gaiteņos ar augstajiem griestiem gaidīja skumju un netīru cilvēku rindas. Pirmajā reizē es tiku tur atvests pret savu gribu vai kaut kā iemānīts, neatceros, bet meitenes šajā prieka un atpūtas mājā bija nepilngadīgas un nelegālas, administratori - pretīgi, nosiekalojušies monstri kā filmā par Buratino, bet meiteņu istabiņas bija novietotas kaut kādās dušās vai tualetēs, nu, lai pretīgāk. Meitene centās man iedot zīmīti, kas jānodod žurnālistei Andai Burvei no Dienas. Man Vēsmu bija ļoti žēl, tā vien gribējās apguldīt zem segas un sasildīt. Lieki teikt, ka viņa bija maziņa, īsiem tumšiem matiem un skumjām acīm. Tā iet, kad pirms gulētiešanas izlasa anotāciju filmai par cilvēku tirdzniecību.