muļķīgākais ir tas, ka es lieliski zinu, ko vajadzētu darīt, es pat zinu vairākus veidus, kā to vajadzētu darīt, es pat reizēm esmu mēģinājis tā rīkoties, un, ja godīgi, ir bijuši gadījumi, kad tas man ir izdevies.. muļķīgākais ir tas, ka es nezinu, kāpēc


jūs, protams, smiesieties, bet es šobrīd klausos maikla džeksona albumu thriller, es to sameklēju dc++ un lejupielādēju kopā ar kaut kādiem kvīnsija džonsa komentāriem un demo versijām, es klausos un domāju par to, ka maikls šobrīd ir vecs grausts, kuru teju vai ieliks cietumā, jebkurā gadījumā viņš ir smagi, smagi iegāzies, bet, vai toreiz, 1982. gadā viņš to varēja zināt, vai tie miljoni cilvēku, kas pirka viņa plati, to varēja zināt, vai vispār kādam tas būtu bijis jāzina, un kas no tā, vai no tā būtu bijusi cita situācija, cita jēga? ja tie jokpilnie pareģi, kas ārstē no fotogrāfijām, var pateikt, kad cilvēks ir miris, vai to var pateikt no dziesmas ieraksta? vajadzētu taču, vai ne? balss taču ir simtkārt piesātinātāka apziņas fotogrāfija, vai ne? bet es klausos albumu, kura pavadījumā reiz mīlējos ar sešpadsmitgadīgu meiteni, skolas skaistāko meiteni un neatceros nevienu pašu takti, nevienu dziesmas rindiņu... klausos tagad atkal tā, it kā dzirdētu pirmo reizi...

nē, es lieliski atceros, viņai bija šī plate, oriģinālā vinila plate, atvesta no zviedrijas kopā ar abbas super trouper, vēl bija manis nopirktais bītlu dubultnieks love songs, izdots bulgārijā, tādā plūksnainā gaiši brūnā aploksnē...