Es neesmu ļoti labs cilvēks, bet man piemīt humora izjūta :)
Tā kā manas otrās puses radi nez vai jebkad lasīs latviski, atļaušos publiski izstāstīt manu pēdējo dienu vēderkrampju iemeslu.

Zvana man aizvakar manas otrās puses brāļasieva.
Tā un tā... neticēsi! :))) Bijusi savas firmas Ziemassvētku pasākumā un izmantojusi iespēju pačalot ar kolēģiem arī no citām nodaļām utt. (Tā kā viņa šobrīd ir dekrēta atvaļinājumā, viņai tā pačalošana bija sevišķi aktuāla, lai "neizkristu no aprites".) Kādā brīdī viņa esot pamanījusi vienā telpas stūrī lielāku cilvēku skaitu stāvam ap vienu runātāju. Runātājs izteiksmīgi žestikulējis un pārējie locījušies, vēderus turēdami. Tad nu arī viņa piegājusi paklausīties un izdzird to visu no šādas vietas: "...nu jā... un katru reizi kad manas sievas vecāki kaut ko dara dārzā, piemēram, izsaukuši dārznieku, lai aprunātos par iespējamiem apstādījumiem, vai arī atnācis kāds meistars, tas viņu kaimiņš kā lode izšaujas no savas mājas, stāv blakus sievas vecākiem un dārzniekam/meistaram, neļauj viņiem sarunāties un aktīvi visu komentē, pilnīgi visām situācijām sniedzot savu risinājumu un padomu. Tā kā sievas vecāki tur ir ievākušies nesen, tad viņi pāris mēnešus pieklājīgi šim kungam bija ļāvuši darīties. Vasaras beigās viņu pacietības mērs bija pilns un viņi palūdza kaimiņu nejaukties. Tagad katru reizi, kad viņu sētā kaut kas notiek, kaimiņš - tā kā mazi bērni, kas pa logu skatās, kā ārā, piemēram, snieg - ir pielipis loga (paldies Dievam savā mājā) un vēro notiekošo."

Labi, tiktāl vēl nekā TĀDA. Izņemot to, ka stāsts atgādina tādas viduvējas amīšu filmeles...
TAČU... kolēģis nerimstas.

"Un tad jau nāca labākais! Kaimiņš dzīvo ielas mājā un caur viņa zemi iet ceļš uz manas sievas vecāku māju! Līdz ar to vārti un zvans pie tiem ir "kaimiņa teritorijā". Kaimiņš, visu lietu labākais meistars būdams, ir sameistarojis durvju zvanu un pievilcis to gan savā, gan manas sievas vecāku mājā. Viss jau būtu skaisti, TIKAI!!! katru reizi, kad ārā līst, šis zvans zvana pats no sevis. Gan kaimiņa mājās, gan manas sievas vecāku mājās."

...šajā brīdī manas otrās puses brāļasieva sāk ausīties...

"Sievas vecāki gribējuši izsaukt speciālistu, teikuši to kaimiņam, kaimiņš paziņojis, ka viņu absolūti tas netraucējot, ka viņš esot šo zvanu ievilcis jau pirms 10 gadiem un tas ir ļoooooti labs zvans, un vispār!!! iepriekšējiem sievas vecāku mājas īpašniekiem arī viss esot ļoti labi paticis! Tad nu sievas vecāki izsauca meistaru, kura uzdevums bija ievilkt zvanu no vārtiem vismaz uz sievas vecāku māju kārtīgi. Kaimiņš kā bulta un miets iznesās un stāvēja, protams, blakus meistaram un konsultēja viņu pilnīgi visos jautājumos, kurus viņam neviens neuzdeva. Un vispār, kā tā var būt, ka tagad to labo zvanu raus nost un nafig tas ir vajadzīgs utt. Kaimiņš meistaru noved tik tālu, ka tas palūdz viņu tuliņ atstāties un aizvākties prom."

Klausītāji praktiski vārtās pa zemi.
Brāļasieva viegli ietvīkusi meklē kontaktu ar vareno stāstnieku, lai pajautātu viņam, kur tad tie sievas vecāki dzīvo, jo viņai stāsts par to vārtu zvanu šķiet pazīstams... precīzāk - pats zvans viņai šķiet pazīstams!

Vārds pa vārdam... un nez vai tā ir sakritība, ka stāstnieka sievas vecāku māja atrodas tajā pat ielā, kurā atrodas mana dzīvesbiedra vecāku mājas...

Atklājumu par tematu, cik pasaule ir maza, stāstnieks esot nobeidzis ar:
"Kas tam tavam vīratēvam galīgi garlaicīgi ir?"

Savukārt es pēdējās dienas nevaru savākties ik pa brīdim nepairgojoties par "to labo zvanu".

Bet vispār... tas ir drausmīgi...