Un te jāsaka - pati vien es vainīga.
Man bija pakauša sajūta, ka mož nevajag atstāt viņam viņas...
It kā visu apskatījos, it kā nekā TĀDA nebija... bet...

Kā ir, tā ir. Tagad jau neko vairs mainīt nevar.

Zini, kā... tur bija laime nelaimē.
Man izdevās ar vannošanu un masāžām atdabūt asinsriti ķepā. Bija tikai 2 pirkstiņi, kas it kā apasiņojās, bet īsti nepieauga. Tos mēs arī noņēmām.
Žurkulis ir sasodīti dzīvīgs un dzīvot gribošs un nu jau ir kalnam pāri.
Nākamnedēļ būtu devies "mājās". Tikai to konkrēto "māju" vairs nav.

No otras puses - kas zina, kā tas viss būtu beidzies, ja viņš nebūtu tagad "koļījies".