Smaciņas
Esmu tātad pārcēlusies uz trešo lielāko Bavārijas pilsētu.
Dzīvojam pilsētas daļā, kas ir pārpilna ar visdazādāko nacionalitāšu pārstāvjiem.
Šorīt biju mini pastiņā.
Un... es nezinu, kā, lai to visu tagad noformulēju, kas tur gaisā valdīja...
Bija gara, gara rinda. Un teju katrs rindā stāvētājs odās pēc savas nacionālās virtuves un... nezinu, kā vēl...
Bija traki, TIK traki, trakitrakitraki...
Bet man ļoti vajadzēja nosūtīt paciņu un vēstuli ar doktorantūras līgumu.
Un es valdījos un cietu.
Tā salkanā smaka gaisā... AAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAAA
Tā nāca un mainījās, atkarībā no tā, kas vēl iestājās rindā, vai arī, kad kāds pilsonis
(vai nepilsonis) atstāja pastiņu.
Kad es jau rīstīdamās tiku līdz kases letei, simpātiska paskata pārdevējs līdzjūtīgi skatījās uz mani un teica - ar laiku pie visa pierod, mīļā Frau...
Pfff...