Šodien ir viena no TĀM dienām...
...kad labāk būtu izslēgt telefonu, datoru, nebraukt ar mašīnu... īsāk - iebarikādēties un nekur nerādīties.

Sākās viss jau vakar vakarā, patiesību sakot. Nesu uz Tirdzniecības Kameru dokumentus.
Līst. Es slapja līdz apenēm tieku līdz pastkastei. Tā vajag. Lai šodien no rīta 9.30 varētu saņemt apzīmogotas deklarācijas.

Šodien 9.30, 30 minūtes meklējusi stāvvietu, štāvu tajā minī kantorītī, kurā divas vienīgās darbinieces tieši tobrīd krāmē cukurgraudiņus no kastītes cukurtraukā...

- Jā?
Es: Es gribētu paņemt dokumentus firmai XY.
- Nodot?
Es: Paņemt.
- Nē, Jums tie mums vispirms bija jāatnes.
Es: Es taču atnesu. Vakar vakarā, kā bija sarunāts un iemetu Jūsu pasta kastītē.
- A.... nē, mums nekas nav pienācis. Vai... bet varbūt mēs nemaz nepaskatījāmies pasta kastītē.

DAAAAAAAAAA!!!

Dipdipdip lejā. Manu acu priekšā no pasta kastītes tiek izvilkta kaudze vēstuļu, ieskaitot manus dokumentus.

- Vai! Re! Ir!
Es: ...
- Nū... tik ātri es to visu nevaru apstrādāt. Jūs varat uzgaidīt pāris stundas, tad es Jums atdošu tos dokumentus.
Es: Man ir jābūt darbā.
- Bet vai tad šis nav Jūsu darba laiks?
Es: Ir! BET ES NEESMU KURJERS! ES ESMU TULKS! MAN BIJA TIKAI JĀPAŅEM DOKUMENTI!
- Nelāgi sanācis... Bet Jūs jau varat pienākt pēc tām 2 h *es strādāju 25 km no turienes* vai arī rīt no rīta mēģināt atkal.

Es kā bulta (nikna) nesos uz auto. Ielecu auto, iedarbinu motoru... BAAAAAAAAAAH!!! Aizsvīsti visi logi!!! JO es vakar to kakaino vēstuli lietū nesu un pēc tam slapja atgriezos auto!!!

F*&$%$^%$