Kolēģis kakumaiss
Man ir kolēģis. Kakumaiss.

Paralēli dažādām citām viņa neirozēm, viņam ir niķis...
Nedēļas vidū no viņa nav ne čiku, ne grabu. Kā pienāk piektdienas pēcpusdiena, tā sāk birt darbi, kuriem obligāti, bet nu nenormāli steidzamā kārtā, ir jābūt gataviem uz... PIRMDIENU!!!

7 gadus es pieklājīgi sēdēju piektdienu vakaros, vai ņēmu tos darbus līdzi.
Nekad neatsakot.

Tagad... dažādu apstākļu dēļ... mana pieklājības aka ir izsīkusi.

Tikko zvana:
Kakumaiss: Mīļā Laura! Es Jums nosūtīju 3 tabulas, 9 lapas. Ļoti svarīgi.
Es: Nē.
(ignorē mani)
Kakumaiss: Tās vajadzētu iztulkot uz pirmdienu. Man vēl trūkst viena lapa. Bet to es Jums atsūtīšu vēlāk pašā vakarā.
Gribēju Jums iedot pirmās 9, lai, ja Jums ir labs garastāvoklis un liela vēlme, Jūs varat jau sākt, citādi būs viss jādara svētdienā.
Es: Man šobrīd ir cits projekts, kuru saņēmu jau trešdien. Arī ar nodošanu pirmdien. Un esmu plānojusi to pabeigt šodien līdz darba dienas beigām. Jūsu sūtītās tabulas skatīšos pirmdien.
(klusums)
Es: Ja nav nekas vairāk pārrunājams, es gribētu turpināt darbu.
Kakumaiss: Bet, Laura! Uzņēmuma labā! Atbildība blablabla
Es: Arī Jums bija vesela darba nedēļa, lai sagatavotu to, kas uz pirmdienu ir vajadzīgs.
Kakumaiss: Bet, Laura...
Es: Arī Jums vēlu jauku nedēļas nogali!

Kinderštūbe pa kāju.
Ak, vai. Ko nu.

Te nu vēl jābilst, ka šis kolēģis, neatkarīgi no tā, kā es reaģēju, izplūst klajās cūcībās...
Aprunā. Sūdzās. Riebekļojas.
Un tas viss jau gadiem notiek tikai aizmuguriski.

Un tagad ze šoks!!! Viņam ir 67 gadi! Tā ja! Un man vairs nav cieņas pret sirmu galvu...
Kakumaiss ar galvu.