Es ļoti ilgi sevi vainoju. Tā, ka katru otro dienu domāju, ko būtu varējis mainīt, lai viss nebūtu noticis tā kā notika. Tāda dīvaina prātu graujoša sajūta. Arī tad, kad visi apstākļi jau sen bija zināmi.

Tāpēc man arī sākumā nebija grūti uzrakstīt senčiem, vai arī vēlāk šeit Cibā. Varbūt nebija grūti arī tāpēc, ka vel cerēju uzturēt labas attiecības un domāju, ka arī Dagnija own uposies. Yeah. Kad pūcei aste ziedēs.

Ja man pirms tam nebūtu bijušas vairākas neveiksmes tad drošvien mana uzticība, pašnovērtējums un viss pārējais būtu pilnīgā dirsā. Now it's just a matter of fact - have to work trough my issues.