"man nav īstas depresijas, jo es neesmu pietiekami kruts cilvēks, lai man būtu īsta depresija" ir diezgan šausmīgs uzstādījums. been there, done that. lai gan tā savā ziņā nebija depresija, man šķiet, ka tas bija/ir tieši tā, kā tu saki, ka galvā "kaut kas nav kārtībā". nu, man tas salīdzinājums drīzāk ir ar kaut kādu svešķermeni, kas ir ieaudzis psihē, un psihe jau ir diezgan elastīga un var izveidot sarežģītas (un diezgan skaistas) konstrukcijas tam verķim apkārt, tā, ka dzīvot jau var, tikai ar reāli dīvainiem (vai traucējošiem) gļukiem/priekšstatiem par sevi un pasauli.

turklāt (vismaz man) tie priekšstati ir tādā pašsaprotamības līmenī, ka man pat prātā nenāk tos apšaubīt.

(psihoterapija kindof palīdz, bet nu jēz. es tur esmu nostaigājusi jau kādus gadus četrus, un tik un tā katru reizi, kad nodomāju "nupat jau būs labi, pietiks naudu tērēt", pēkšņi izlien kaut kāda figņa, par kuras esamību man nebija ne nojausmas)