es līdzīgi jutos par šo grāmatu. tāds haips, gada grāmata, supermedžik, vooooooo, bet kaut kā laikam nezinu, man par trū? nepareizais daudzums pofigisma? citas šnites emocijas? es it kā spēju identificēties ar t.s. lirisko es, bet tas tieši to vērta par garlaicīgāku pasākumu.
Reizēm lasot bija sajūta, ka autors pats nav ticis skaidrībā ar mērķauditoriju. Bet es viņa vietā arī diez vai zinātu labāk, ņemot vērā to, ka tas tomēr ir '94 - man tad bija skaisti un apaļi trīs gadi. Bet tiem, kas ir stāstā, drīz būs pusmūža krīze.
bet nu tagad grāmata ir labākās rokās. pie graindmāsteriem :)