Neesmu laikam stāstijis, bet pus 12 naktī ir īstais laiks lai stāstītu...
Savā pirmajā darba dienā (kas bija 5diena) visiem, protams, pieklājīgi iepazīstināju sevi kā 'Edžu'. Saprotot, ka Edžus nav visvieglāk izrunājāmais vārds (pat daudzi latvieši ir lohi un neprot to locīt), mēģināju kaut kādā veidā mīkstināt (?) šo pierašanas procesu un teicu, ka mani sauc Edžus, as in - edge. Kas ir viens un tas pats gandrīz.
Protams pirmajā dienā priekšnieks nosprieta, ka nafig - Tu būsi Eddy. Lai jau...
Protams, pa 6dienu, svētdienu visi darbā paspēja piemirst jauniņā vārdu. Lai jau... velreiz atgādināju visiem pieklājīgi vārdu. Tad šefs nosprieda 'sūds ar visu'. Pienāca man klāt un paprasīja vai var mani saukt (un vai mani neaizskars tas, ja mani sauks) par Pepsī. Pateicu, ka nē. Un no tās dienas tā arī esmu palicis 'Chef Pepsi'.
Poļi arī mīļi poliskojuši manu vārdu uz Pepšjana un Pepsianka.

Un nav tā, ka viņi vairs neatcerētos kā mani sauc īstenībā (daži ir spējīgi pat tīri ciešami izrunāt vārda/uzvārda kombināciju). That's just who I am.