dūd, ja es sāktu runāt par to, ko es saskatu.. tad būtu.. šis dzejolis liek man domāt par maziem bērniņiem, kuriem lidojošs, spīdīgs un mirguļojošs cirvis noskalda viņiem galvas.. viņu lūpas parādās vārdi.. nu tp kāda dejoļa pēdējā rindiņa... tāpēc es stundās labāk pasaku šo slaveno frāzi: Es neko nezinu.. es nerunāšu ;)

es tev pieghrītuh