Tad nu mūsu mocības beidzās.Ja būtu ar trekno bastardu kopā sēdējuši dažās vietās pat būtu tīri smuki ierekuši.Bet bija labāk nekā gaidīts.Matemātikas skolotāja pat mani uzslavēja un stāstīja, cik visi tomēr ir uz kaut ko spējīgi.Atšķirībā no klases audzinātājas, kura šo tekstu klausoties taisīja grimases un runāšanas brīžos izgāza pār mūsu galvām žulti.Beigās pasakot, ka viņa jau mūs visus mīl (man aizdomas, ka viņu vada vecā pārliecība- ja sit, tad mīl).Treknā māte pat nebija piedzērusies (VEL NEBIJA, bet vakars ir agrs) un roberta tēvs robim ar kulaku smiedamies draudēja+ beigās gandrīz sāka dirsties ar vienu no mātēm.Un protams Helvija māte, kura beztolkā ik pa brīdim vārījas (šajos brīžos mēs četri saskatījāmies un gandrīz sākām smieties)...Visā visumā tīri ok, lai gan zinu, ka rīt visu teikto jau būšu aizmirsis...