Naiste pōlvikud.
Atcerējos vēl vakarvakara podus. Izrādās, ka šābrīža pasaulē cilvēki ir spējīgi atstāt mašīnu uz ķieģeļiem. Par to es biju vienkārši šokā. Man atnāca uzaicinājums uz interaktīvās kartes atklāšanas pasākumu Okupācijas muzejā, jo es arī interesējoties par vēsturi ("paldies" vēstures skolotājam un sodam, ak vai, nē - konkursam). Svētdienā skatīt Zatleru vaigā? No rīta kaut kā uz tādiem pasākumiem ne īsti velk. Un tad vēl foršais e-pasts no maniem kursiem un atklāsme par aizmirstu uzdevumu. Un vēl es tomēr noskaidroju, ka, kad man bija 16, 17, es biju ļauna. Ļauna attiecībā uz cilvēkiem. 3 gadi itkā jau nav nekas liels, bet tik daudz kas ir mainījies manī.