Un tagad es sāku domāt, ka cilvēki noteikti domā, ka es un māsa esam ķertas. Jau turp braucot vilcienā. Hihinam un ķiķinam vienā laidā. Atpakaļceļā - sēžot autoostā un pārrunājot filmu un dzīvi, nu kā gan uzvedas un žestikulē 2 emociju pārņemtas māsas? Ļoti ekspresīvi. Tur stāvēja kāds puisis, ar sarkanu rozi. Puķe bija skaista, piesātināti sarkanā krāsā. Izkāpjot no mikriņa, mēs tā arī nenopētījām, kam tā puķe tika. Ziņķārīgas būtnes paliek ziņkārīgas. Skatoties uz to puķi, es sapratu, ka manas egoistiskās vēlmes ir palikušas lielākas - es ne tikai gribētu saņemt tādu skaistu rozi, bet es gribētu, lai man uzdāvina veselu rožu pušķi. Vai tad es kādreiz tādu nebūtu pelnījusi? Es sev atļaušu domāt, ka esmu. Rozes man ir mīļākie ziedi. Bet ir otra puse - ja parasti tādas lietas nesaņem, un te pēkšņi saņem, tad rodas jautājums 'kāpēc'. Vai nu tāpat, vai kaut kas ir nogrēkots, vai kaut kas ir nepateikts .. Es protams uzreiz censtos izpīpēt kāpēc, ja man iemesls nebūtu zināms. Bet ik pa laikam sajusties īpašai ir patīkami. Ziedus saņemt ir patīkami. Visa šitā lielā doma, laikam tagad uz ilgu laiku jāiebāž tālākajā domu nostūrī.