12:53 - Shine a light.
Ceturtdienas vakaram ideāli piemērots. Vismaz manam un māsas ceturtdienas vakaram. Kādu laiciņu atpakaļ es domāju un īsti nevarēju saprast, ko Madonna savos pāri 40 gados vēl ņemas pa skatuvi. Būtu sākusi dzīvot mierīgu dzīvi līdz vecumdienām, ņemot vērā, ka visas uzpūstās zvaigznes vairāk vai mazāk ir divdesmitgadnieki. Un tad es vakar noskatījos filmu. Un tagad domāju, kuri gan vēl tuvojošās pensijas vecuma cilvēki tā spēj kustēties? Apbrīnojami, ka pēc visiem tiem gadiem acīs ir redzama tāda dzirkstele, tāda, kas izsaka, ka viņi to dara ar sirdi un dvēseli. Un pagātne nav svarīga. Es saprotu, ka tās acis rāda arī pagātnes kļūdu apjomu, bet vairāk viņās ir mīlestība pret to, ko viņi dara. Mūziku. 2 stundas es dzīvoju līdzi krāsām, emocijām, vārdiem, skatieniem, dziesmām, kustībām, smaidiem un priekam. Paskatoties uz pārējo auditoriju, es sajutos vīlusies - šķiet, ka ar māsu vienīgās dīdījāmies un dzīvojam līdzi tam, ko redzējām uz ekrāna, jo pārējie vienkārši sēdēja un skatījās. Es piedzīvoju vilšanos cilvēkos un nesapratu vai es jocīga, vai viņi. Sēdēja kā mieti un viss. Nu kā var nedzīvot līdzi tādai filmai?! Man ārkārtīgi patika. Vēl visu mājupceļu no Rīgas apātiskā smaidā dungoju meldiņus. Jāatzīstas, ka Rolling Stones tā īpaši nekad neesmu klausījusies, bet Skorsēzes 'Shine a ligt' mani aizķēra. Interviju fragmenti bija punkts uz i. Smiekli. Daudz smieklu, smaida un prieka.
13:11
Un tagad es sāku domāt, ka cilvēki noteikti domā, ka es un māsa esam ķertas. Jau turp braucot vilcienā. Hihinam un ķiķinam vienā laidā. Atpakaļceļā - sēžot autoostā un pārrunājot filmu un dzīvi, nu kā gan uzvedas un žestikulē 2 emociju pārņemtas māsas? Ļoti ekspresīvi. Tur stāvēja kāds puisis, ar sarkanu rozi. Puķe bija skaista, piesātināti sarkanā krāsā. Izkāpjot no mikriņa, mēs tā arī nenopētījām, kam tā puķe tika. Ziņķārīgas būtnes paliek ziņkārīgas. Skatoties uz to puķi, es sapratu, ka manas egoistiskās vēlmes ir palikušas lielākas - es ne tikai gribētu saņemt tādu skaistu rozi, bet es gribētu, lai man uzdāvina veselu rožu pušķi. Vai tad es kādreiz tādu nebūtu pelnījusi? Es sev atļaušu domāt, ka esmu. Rozes man ir mīļākie ziedi. Bet ir otra puse - ja parasti tādas lietas nesaņem, un te pēkšņi saņem, tad rodas jautājums 'kāpēc'. Vai nu tāpat, vai kaut kas ir nogrēkots, vai kaut kas ir nepateikts .. Es protams uzreiz censtos izpīpēt kāpēc, ja man iemesls nebūtu zināms. Bet ik pa laikam sajusties īpašai ir patīkami. Ziedus saņemt ir patīkami. Visa šitā lielā doma, laikam tagad uz ilgu laiku jāiebāž tālākajā domu nostūrī.
18:01
Atkal uznācis liderīgais noskaņojums. Mur mur. Brīva vieta fantāzijai.
