Shine a light.
Ceturtdienas vakaram ideāli piemērots. Vismaz manam un māsas ceturtdienas vakaram. Kādu laiciņu atpakaļ es domāju un īsti nevarēju saprast, ko Madonna savos pāri 40 gados vēl ņemas pa skatuvi. Būtu sākusi dzīvot mierīgu dzīvi līdz vecumdienām, ņemot vērā, ka visas uzpūstās zvaigznes vairāk vai mazāk ir divdesmitgadnieki. Un tad es vakar noskatījos filmu. Un tagad domāju, kuri gan vēl tuvojošās pensijas vecuma cilvēki tā spēj kustēties? Apbrīnojami, ka pēc visiem tiem gadiem acīs ir redzama tāda dzirkstele, tāda, kas izsaka, ka viņi to dara ar sirdi un dvēseli. Un pagātne nav svarīga. Es saprotu, ka tās acis rāda arī pagātnes kļūdu apjomu, bet vairāk viņās ir mīlestība pret to, ko viņi dara. Mūziku. 2 stundas es dzīvoju līdzi krāsām, emocijām, vārdiem, skatieniem, dziesmām, kustībām, smaidiem un priekam. Paskatoties uz pārējo auditoriju, es sajutos vīlusies - šķiet, ka ar māsu vienīgās dīdījāmies un dzīvojam līdzi tam, ko redzējām uz ekrāna, jo pārējie vienkārši sēdēja un skatījās. Es piedzīvoju vilšanos cilvēkos un nesapratu vai es jocīga, vai viņi. Sēdēja kā mieti un viss. Nu kā var nedzīvot līdzi tādai filmai?! Man ārkārtīgi patika. Vēl visu mājupceļu no Rīgas apātiskā smaidā dungoju meldiņus. Jāatzīstas, ka Rolling Stones tā īpaši nekad neesmu klausījusies, bet Skorsēzes 'Shine a ligt' mani aizķēra. Interviju fragmenti bija punkts uz i. Smiekli. Daudz smieklu, smaida un prieka.