man ir pretēja situācija, jau otro nedēļu lūdzos palikt pa nakti pie visiem citiem
jo mani tracina un biedē šī jaunā vide, naktī no katra trokšņa mostos, un tad atkal ilgi cenšos aizmigt klausoties izdomātos un esošos trokšņos, dienās klaiņoju pa tālākajākām ielām un nāku no trolejbusa pa visgarāko ceļu nepieklājīgi lēnu
te nav nekā no mājām, nekā no patīkamas vides, nekā no vietas, kur gribētos uzturēties, labāk slapjas un netīras ielas ar laimīgajiem vai bēdu čupām
Tāds bomzis mazliet jūtos, vilcinu pēc lekcijām ar kursa biedriem bāros,līdz viņiem izrādās kaut kas svarīgāks un man tomēr nākas atgriezties "studentu paradīzē"
Uj kā es uzkrāvos ar savu bēdu, bet mājas paliek mājas, tomēr siltums un mīļo aura tur ir pat vistumšākajos vakaros :)