mans bērnības draugs pēc kādu 10 gadu pārtraukuma atkal dzīvo man kaimiņos, viņš nekad, nekad neskatās uz mani, bet, manuprāt, viņam vajadzētu atcerēties, ka tā esmu es, jo viņš taču bija vecāks par mani!
un tā mēs ejam viens aiz otra, vai viens otram pretim, ja viņš uz mani paskatītos, es varbūt pat kaut ko pateiktu, bet viņš nekad neskatās
tas viss ir mazliet dīvaini, un pat smieklīgi
vispār, gandrīz visi mani bērnības draugi ir kaut kur tālu no manis, ja ne fizisski, tad vismaz garīgi - tā, ka vairs nav par ko runāt