11:41 amGodīgi atnāku uz darbu, bet darbā izsista elektrība, vai vismaz mūsu stāvā, un galvenais vīrietis namā rausta plecus un stāsta man anekdotes par to, ka tagad te gadās kā Krievijā, kad džeki taisa dzelzceļa līniju no divām pusēm. Ja pa ceļam satiekas, tad ir viena līnija, ja nesatiekas, tad ir divas. Nu, un tā nu mēs te dzīvojam, sīrupiņ. |
running to stand still
July 31st, 2014
03:18 pm - ikdienas rubrika ''biroja dzīve''mums atgriezās elektrība, bet ir problēmas ar internetu, jo reasons and things, nekad nekas nestrādā tā, kā vajag, vai ne. lai nu kā, sēžam te katra ar savām austiņām, es, kā parasti, klausos vājprātīgi trashy popmūziku. pienāk kolēģe un prasa, kura te no mums klausās to vājprātīgo krāmu (tas ir, lielisko ozone dziesmu dragostea din tei). atzīstos, ka es, mazliet pašausmināmies, pēc minūtes izņemu austiņu vadu un visas birojā sākam tresīt pie šīs fantastiskās dziesmas.es vienkārši samierināšos, ka mums te birojā ir kaut kādas trakas enerģijas un kaut kas tāds, jo tas kosmoss, kas aiziet savstarpējās sarunās, ir ļoti neaptverams. masīvi monologi, improvizēts reps, pēkšņas dejas, nereti (ļoti ļoti draudzīgi) kautiņi un dažāda veida nepiedienīgas piezīmes, apmēram tā. vai arī tā vienkārši gadās, ja vienā telpā nemitīgi uzturās vismaz pieci cilvēki, kuri katrs dara kaut ko citu. galvenais to ķertumu pārvērst par kaut ko jēdzīgu un patiesībā pieņemamu. nē, nu ja šo domu paturpina tālāk, sanāk, ka es vienkārši satraucos par to, ko darīt ar to pilnīgo vājprātu, kas ir galvā - tie brīži, kad pēkšņi izdomā un nobuko bērnu orķestri ballītei un tamlīdzīgi - un kā to pārvērst par kaut kādu labu galarezultātu, lai nav tikai dejas uz galda pie trashy popmūzikas un lēkāšana pa dīvānu, dziedot tukšā vīna pudelē. |
Powered by Sviesta Ciba