9/10/14 05:59 pmikdienas rubrikā biroja dzīve sekojoši jaunumi- pirms pāris dienām piedzīvojām diezgan masīvu gļuku, kas bija saistīts ar interneta tehnoloģijām un sliktu komunikāciju. sēžu lekcijā, atnāk epasts no kolēģes, man planšetē ir trīs epasti - privātais, darba privātais un darba vispārējais, un visbiežāk epasti nāk uz darba privāto, tāpēc automātiski pieņemu, ka viss, ko saņemu, ir uz to epastu, jo aizmirstu nočekot, kur tieši kas ir ienācies. tātad kolēģe atsūta epastu ar ļoti gļukainu tekstu un pašas piezīmēm, es viņai atbildu, ka wtf, tu gribi, lai es tagad arī ar tevi tieku galā, viņa pēc pusminūtes atsūta ''a kas atbild?'', es atbildu, ka lol, tava otrā pusīte, un tikai tad piefiksēju, ka tas ir darba vispārējais epasts, tāpēc nav ko cepties. kolēģe savukārt tikmēr jau pierakstās pie ārsta, jo viņai likās, ka sūta epastus pati sev, nevis kādam citam, kur nu vēl man. vienvārdsakot, katrai savā galā vājprātīgs gļuks un masīvi smiekli, jo saprotam, ka mazliet jūdzamies. - visu šo laiku, kopš šeit strādāju, mums pie durvīm stāv tāda liela A1 lapa ar uzdevumiem, prioritātēm un citām lietām. tur mums ir trīs prioritātes uzrakstītas, un kā trešā ir starptautiskais vārds. diemžēl acīmredzot tad, kad šo rakstīju, man bija diezgan jautrs noskaņojums, esmu uzrakstījusi ''starpautisks'' vārds. pagājis vairāk kā pusgads, pie mums ir bijuši visādi viesi un ciemiņi, un tikai tagad piefiksējām, ka iespringstam par starpautiskumu, nevis starptautiskumu. - savukārt Arnyyy mēdz klausīties black metal uz austiņām darba laikā, un kad viņš to klausās, viņš savelk lūpas tūtiņā un taisa normālu duck face. tā nu te iet, sīrupiņ, viss kārtībā. |
running to stand still
there must be a light that never goes out
7/31/14 03:18 pm - ikdienas rubrika ''biroja dzīve''mums atgriezās elektrība, bet ir problēmas ar internetu, jo reasons and things, nekad nekas nestrādā tā, kā vajag, vai ne. lai nu kā, sēžam te katra ar savām austiņām, es, kā parasti, klausos vājprātīgi trashy popmūziku. pienāk kolēģe un prasa, kura te no mums klausās to vājprātīgo krāmu (tas ir, lielisko ozone dziesmu dragostea din tei). atzīstos, ka es, mazliet pašausmināmies, pēc minūtes izņemu austiņu vadu un visas birojā sākam tresīt pie šīs fantastiskās dziesmas.es vienkārši samierināšos, ka mums te birojā ir kaut kādas trakas enerģijas un kaut kas tāds, jo tas kosmoss, kas aiziet savstarpējās sarunās, ir ļoti neaptverams. masīvi monologi, improvizēts reps, pēkšņas dejas, nereti (ļoti ļoti draudzīgi) kautiņi un dažāda veida nepiedienīgas piezīmes, apmēram tā. vai arī tā vienkārši gadās, ja vienā telpā nemitīgi uzturās vismaz pieci cilvēki, kuri katrs dara kaut ko citu. galvenais to ķertumu pārvērst par kaut ko jēdzīgu un patiesībā pieņemamu. nē, nu ja šo domu paturpina tālāk, sanāk, ka es vienkārši satraucos par to, ko darīt ar to pilnīgo vājprātu, kas ir galvā - tie brīži, kad pēkšņi izdomā un nobuko bērnu orķestri ballītei un tamlīdzīgi - un kā to pārvērst par kaut kādu labu galarezultātu, lai nav tikai dejas uz galda pie trashy popmūzikas un lēkāšana pa dīvānu, dziedot tukšā vīna pudelē. |
Powered by Sviesta Ciba