running to stand still

February 10th, 2012

01:33 pm

šodien ar markusu beidzot atklājām, ko nozīmē tas mikrofons google meklēšanas lodziņā: google atrod to, ko tu saki! bet, tā kā mani vecāki jau pēdējos piecus gadus man katru dienu atgādina, ka man ir slikta dikcija, diezgan regulāri nokļūstu atpakaļ pie šī raksta, neatkarīgi no tā, ko es saku datoram.  http://uk.askmen.com/dating/dating_advice/44_dating_tips.html

04:04 pm

meanwhile in the netherlands (nu labi, šis bija pirms divām dienām jau):

(vienvārdsakot, PVV, kas ir, ēēē, rasistiskākā un ksenofobiskākā partija ever, ir izveidojuši mājaslapu, kur nīderlandieši var iesniegt sūdzības par poļiem un citiem imigrantiem no Austrumeiropas. es gan īsti nezinu, kas notiek tālāk, bet epic jerks are epic.)

11:31 pm

reizēm es vienkārši apmulstu, jo nesaprotu, kā īsti notiek dzīve. reizēm visa ir tik daudz, tik ļoti par daudz. aizvakar beidzot atklāju, kā darbojas google kalendārs, un tuvākās divas nedēļas ir viens vienīgs karuselis, bet ne tajā foršajā nozīmē. kaut kādā eurēkas brīdī decembrī izvēlējos tādus kursus otrajam semestrim, ka mācības ir tikai trīs dienas nedēļā, kas, godīgi sakot, ir ļoti jauki, bet pagaidām nekam neder. brīvais laiks joprojām tiek patērēts lietu saprašanas nolūkos, un reizēm es vienkārši lādu savu smadzeni par to, ka es esmu tik nolāpīti lēna. tā, it kā man viss prasa apmēram divreiz vairāk laika kā biedriem. es mēģinu tikt galā ar šī semestra mācību grāmatu iegūšanu, šodien, piemēram, nopirku ļoti plānu grāmatiņu a short guide to writing about film par 35 eiro, ir taču jābūt kaut kādiem lētākiem variantiem. ir jau parastie skolas darbi, piemēram, man uz pirmdienu ir jāizlasa grāmata (....), kā arī vēl kādas 60 lappuses teorētisku tekstu a la the postcolonial exotic utml. vēl es nodarbojos ar prakses meklēšanu, bet tas ir nenormāli, jo visas kompānijas prasa superspējas un es nederu teju nevienai. vēl es mēģinu atrast darbu, jo nu jau ir tas brīdis, kad šāda dzīve kļūst par tīrāko parazītismu, un vēl būtu jānopērk biļetes visiem pavasara ceļojumiem, bet tas ir vienkārši pārāk daudz. un tad es vēl mēģinu sapazīties ar savu jauno istabasbiedreni, kura ir tiešām jauka meitene, bet man vienkārši nav spēka/laika ar viņu kārtīgi iepazīties. mēs parasti katru dienu runājam kādu pusstundu vakarā pie vīna glāzes, un es taču mēģināju samazināt dzeršanas apjomus, haha. ā, jā, vēl taču ir jānomet svars (hmmmmmmm), un vēl es esmu apņēmusies katru dienu iztulkot vismaz vienu nodaļu no r. romāna, bet tas aizņem vismaz pusotru, divas stundas. es tā jau guļu maz un pārtieku no mikroviļņu krāsnī sasildāma ēdiena, es nezinu, ko es varu darīt citādāk, jo man ļoti, ļoti riebjas tas, ka es esmu nemanāmi kļuvusi par to meiteni, kura vakariņas pie draugiem ieplāno divas nedēļas uz priekšu. un šovakar mums bija paredzēts iet ballēties ar markusu, bet mēs abi esam noguruši un tādi bezjēdzīgi, tāpēc jau atkal iesim uz parastu koju ballīti. un vēl es taču gribu iepazīties ar vairāk cilvēkiem ārpus skolas, bet es kaut kā esmu pilnīgi aizmirsusi, kā notiek socializēšanās. 
es saprotu, ka tas nav nekas traks, bet man vienkārši brīžiem liekas, ka kaut kā nemanāmi smadzenes ir palikušas mazākas. tādā ziņā, ka vienkārši nav vietas visam, un to do saraksts burtiski blows my mind. es neesmu radīta mērķtiecīgai, plānveidīgai dzīvei, bet šobrīd bez plāna es nekur netiktu. un es pat nezinu, kurā brīdī es varu sākt nopietni domāt par savu nākotni, pētīt skolas un strādāt pie sava portfolio, ja es netieku galā ar ikdienu. 
:(.
rakstot par bezmiegu, man beidzot pieleca, cik patiesībā mūsu iekārta ir nepiemērota netradicionāliem dzīvesstiliem. man ir draudzene, kura gadiem nevar gulēt pa naktīm, tikai pa dienām, un tāpēc viņa regulāri ir neizgulējusies un īgna, jo pa dienām taču ir jāskraida pa birokrātiskām iestādēm, jāiet uz skolu un jādara visas 'pareizās' lietas. neviens kantoris pa naktīm nestrādā, pat treniņzāle ir ciet pēc vienpadsmitiem, un kad tad lai es eju vingrot, es prasu. man nepatīk plāni, tie mani uztrauc un padara nervozu, bet laikam bez google kalendāra es neko neizdarīšu. bet nu labi, tās ir tikai žēlabas, tas ir tikai piektdienas vakars, un vakari kā tādi arvien biežāk kļūst overwhelming. viss dienas nogurums un neizdarītais neļauj nomierināties, bet trakākais ir tad, kad skaties uz dienu un saproti, ka grozies kā gribi, neko citādāk/pragmatiskāk nebūtu varējis izdarīt. un āda ir sausa pēc velna, bet es visu laiku aizmirstu atrast treknu krēmu, es pat aizmirstu izmazgāt veļu, un veļasmašīna taču ir manā miteklī. 
arvien biežāk brīnos par to, kā diez citi patiesībā tiek galā ar savām dzīvēm. kā citi vispār kaut kur tiek.
Powered by Sviesta Ciba