01:40 amlaikam viena no grāmatām, kas mani visspēcīgāk ietekmēja, bija He's just not that into you. vienmēr jau gribas izdomāt kaut kādus attaisnojumus, kāpēc puika rīkojies tieši tā, kā viņš rīkojās, bet lielākoties jau tas tomēr ir pavisam vienkārši, t.i., es viņam nepatīku. un es nekad nebūtu domājusi, ka tas nākas tik viegli, bet ir tik vienkārši sev atzīt, ka oh well, arī šis ir tukšs numurs un tur nekā nebūs, jo pavisam vienkārši es viņam nepatīku. vai arī patīku, bet viņš to nespēj izrādīt, un es laikam esmu kaut kāda maksimāliste, ideāliste vai cita -liste, bet man liekas, ka neizrādītas jūtas neskaitās. ka mēs tomēr esam pieauguši cilvēki, un jā, protams, man arī ir grūti reizēm kādam pateikt, cik ļoti man viņi/viņas patīk, bet tas nenozīmē, ka es to nedaru. un, ja reiz es to spēju izdarīt, citiem arī nevajadzētu būt problēmām to atzīt, līdz ar to ja nekādā ziņā un mērā patikšanas/nepatikšanas netiek izrādītas, es automātiski pieņemu, ka tur nekā nav. ka es pavisam vienkārši neinteresēju. un kādas muļķības par kautrīgumu, ja reiz viens no rezervētākajiem puikām, kurus jebkad esmu pazinusi, bija arī vienīgais, kurš man atzinās mīlestībā gaišā dienas laikā un pilnīgi bez jebkādām vieliņām. vienkārši pietiek visu turēt tikai no savas puses, gribētos reizēm just atdevi arī no citiem. no otras puses, ja pieturas pie uzstādījuma, ka visās attiecībās viens pats mīl un otru mīl, es viennozīmīgi esmu tas, kurš mīl. bet es neesmu sieviete-tanks, es vispār neesmu tanks, un arī par sievieti sevī arvien vairāk šaubos, ja reiz ar mani arvien vairāk runā par mašīnām, riteņu ķēdēm un cietajiem diskiem. vienkārši reizēm gribas arī kaut ko saņemt pretī, ne tikai dot to savu muļķa sirdi visiem pēc kārtas.nu jā, es šovakar vienkārši neaizbraucu pie viņa. tieši tāpēc, ka man neliekas, ka es viņam pietiekami patīku, ja reiz viņš nevar atsūtīt īsziņu. es negribu uzmākties cilvēkiem, bet man bieži šķiet, ka tas ir vienīgais, ko es daru. |
running to stand still
August 4th, 2010
12:39 pmso far dienas smieklīgākā lieta bija joks no dr.lv runā sadaļas: bļitkotājs no āliņģa izvelk alni. jautā: "eu, ko tu te?" alnis: "pareizi, ko tad es te...," un ielec āliņģī atpakaļ. vismaz man uzreiz acu priekšā izveidojas Monty Python tipa īsfilma, kur čuvaks ar savu āliņģus taisāmo mašīnu pēc tam sacaurumo visu ledu, jo meklē to alni, bet alnis tikmēr ir izlīdis krastā un nopizģī makšķerniekam radio.laikam jānoskatās vēlreiz Monty Python daiļdarbi. tas bija tik episki. |
11:43 pmreiz, kad es sūdzējos par saviem miežagraudiem, kuri parādījās kādu gadu no vietas ik pēc pusotra mēneša, man kāds norādīja, ka varbūt tas ir tā zīmīgi, jo es acīmredzot kaut ko lielu un varenu nevaru pamanīt savā dzīvē. tāds kā mājiens ar mietu no Lielā Randoma. tagad miežagraudi ir pazuduši, toties gandrīz divas dienas pirms aizbraukšanas man ir baigi sapušumotas kājas. mistiska tulzna pa visu labās kājas papēdi, no kuras nav iespējams tikt vaļā, un jauno kurpīšu (ir arī apavi, kuri nesašķaida kājas lupatās?) noberzti pirksti, un galu galā paiet var ar grūtībām. iespējams, es lietām pievēršu pārāk lielu uzmanību, bet šis jau šķiet tā zīmīgi. |
Powered by Sviesta Ciba