02:26 amnezinu, tas ir nesenās dzimšanas dienas dēļ vai vienkārši tāpēc, ka 6. augusts ir jau pēc mēneša, bet pēdējā laikā visādas lietas, vietas un domiņas savelkas kopā. piemēram, es nesen secināju, ka kaut kā esmu pārvarējusi savu iepriekšējo lielāko problēmu. liekas, tas bija dzimšanas dienā, kad ar K. izskrējām ārā paelpot un papļāpāt, un es viņai teicu, ka bāc, beidzot ir tā sajūta, ka neviens nepietrūkst. ka es esmu šeit un tagad, un man neko daudz citu nevajag. tas mazliet sasaucas ar to, ko teica tas absolūti iereibušais čalis, t.i., viņš man prasīja, kāpēc es esmu tik mierīga, un es viņam mēģināju skaidrot, ka bāc, nē, es nepavisam neesmu mierīga, bet kādas muļķības. pēc n-tajām dienām un naktīm, kad neiederības dēļ bija sisties ar galvu šeit, nu, tas viss kaut kā dabiski ir pārgājis. man bija tas superīgais draudziņš, kurš uzsvēra 6 mēnešu cikla lielo nozīmi, un laikam tagad ir pagājuši mani seši mēneši kopš iepriekšējās lielās apstāšanās. un šis laiks bija traks un ārkārtīgi skaists, bet tai pašā laikā ļoti mierīgs, jo svarīgākais, ko es ieguvu V., bija tā sevis šeit un tagad apzināšanās. un tas man ir ļoti, ļoti daudz. ka es varu dejot līdz sešiem rītā un man ir pilnīgi labi ar cilvēkiem, kuri man ir apkārt, ka es negribu nemitīgi būt kaut kur citur, un ka nokļūstot tajā citur manī nav tā stulbā vilšanās. un galvenais - es vairs neizvairos no cilvēkiem, man liekas diezgan smieklīgi, kad draugi šūpo galvas un šķobās neizpratnē, kad es viņiem stāstu par savām komunikācijas problēmām, jo jā, lai arī es varu saprasties ar teju jebkuru un galu galā pat mans braukšanas instruktors liek sveicināt manu mammu un ar uz ielas satikto gramatikas pasniedzēju mēs runājam kā senas paziņas, tas ir virspusēji. un man ir grūti laist klāt cilvēkus un uzturēt attiecības, bet kaut kā beidzot ir pielecis, ka jā, lai arī vienam būt ir nenormāli forši un patīkami, ar citiem reizēm arī nebūt nav slikti.redzēs, ko nākamie seši mēneši atnesīs. |
running to stand still
July 5th, 2010
06:15 pmbrīžiem man šķiet, ka mēs ar Līvu esam vienīgās, kas nebrauks uz Positivus |
09:16 pmir reizēm dziesmas, kurām nejauši uzduries pats vai dzirdi radio, vai kāds tev atsūta, vai vēl kādi mistiski veidi, kā šīs lietas nokļūst pie tevis, nu jā, ir dziesmas, kuras tev tā kā pilnīgi aizsit elpu ar savu dzīvīgumu, ar savu patiesību un trauslo spēju ietvert skaistumu dažās minūtēs un dažās notīs. trausla un smeldzīga dzīves esence. gluži tāpat kā toreiz, liekas, filosofijas stundā, kad ar klasesbiedru mēģinājām uztaisīt dzīves shēmu - jo principā nav jau daudz veidu, kā tava dzīve var atšķirties no pārējām, tur vienmēr ir pamatizvēles, piemēram, jā vai nē augstskolai, kaut kādi pamatapstākļi, piemēram, vecāku kopdzīve vai šķiršanās, un tās visas sekas ir tik zināmas un paredzamas, un principā tur jau nav nekā ļoti oriģināla. un ir tādas dziesmas, kuras aizskar tādas pieredzes, kuras mums katram ir bijušas. piemēram, Iron&Wine dziesma Trapeze swinger, nu, tur taču ir par katra pirmo mīlestību un draudzību. un šovakar, pateicoties radio 101, es atradu vēl vienu tādu dziesmu, kas liek iesmelgties kaut kam pakrūtē, jo ir taču tik skaisti un sērīgi vienlaikus.Sage Francis - the best of times |
Powered by Sviesta Ciba