Mani vecāki drīzāk negribēja lieku info par citu cilvēku privāto dzīvi, bet vienlaikus juta līdzi homoseksuāliem cilvēkiem, kuru dzīves bija salauzusi nepieciešamība slēpt savu orientāciju.
Diezgan daudz un lielā mērā homofobiskas uzmanības cilvēku homoseksualitātei pievērsa tuva drauga māte. Tas nebija kaku stumdīšanas naratīvs, drīzāk - "es viņus pazīstu" - jo viņai bija daudz tādu paziņu. Vēlāk man par pārsteigumu vīramāte sāka runāt visus klasiskos homofobiskos tekstus, ieskaitot anālā seksa kritiku - bet tikai tad, kad mēs ar vīru 2015. gadā bijām praidā un viņa to uzzināja.

Es it kā nekad neesmu bijusi homofobe, tomēr atceros laikus, kad homoseksuāli cilvēki likās kā pasaku varoņi. Mēs ar draudzeni jokojām, ka kāds kopīgs draugs ar dzīvokļa biedru esot geji - vēlāk izrādījās, ka viņi tiešām bija geji!
Pēc tam iepazinu arvien vairāk neslēpti homoseksuālu cilvēku, daži no kuriem kļuva man par tuviem draugiem.

Romas katoļu baznīcā, ar ko saistījos pirms 30 gadiem, es to nejutu ļoti ilgi, līdz nesenam laikam. Laikam tāpēc, ka agrāk neapmainījos ar informāciju un domām ar citiem draudzes locekļiem.