Ak, vārdi nesaskan ar darbiem, ko? Vai tad tas nav kaut kas absolūti universāls un cilvēcisks, un kaut kas, pie kā daudzi paslīd? Protams, var saprast piesiešanos, jo kristietības latiņa ir augsta, sak, ja sludināt svētumu, nu tad esat paši svēti. Viss kārtībā, norēķins par paša rīcību ir jāprasa, un tu pilnīgi pareizi, tīri kristīgi, pievērs uzmanību augļiem, 'no kā jums būs to pazīt'. Protams, aplaižot skatu apkārt, augļi pārsvarā ir sapuvuši. Bet 'pārsvarā' nenozīmē - pavisam, pilnībā. Tas būtu cherry picking. Ko darīsi tad, ja no 300 baznīcām ieiesi vienā vai divās, un tur augļi būs kaut kas pilnīgi pretējs tam, ko esi radis redzēt? Bet kristietībā un, manuprāt, pasaulē vispār, kvalitāte, nevis kvantitāte ir no svara.
Lūk, lasu interviju ar Cālīti, kurš no sekulāras pasaules aizspoguliskā skatījuma bieži dēvēts par liberālo kristieti (piekarinātās birkas) :
Meļķis: Tagad es to tā kā nojaušu, bet kādreiz es nevarēju saprast, kādēļ gan jebkam vajadzētu būt naidīgam pret kristietību? Kas ir tāda naida pamatā?

Cālītis: Tas ir ļoti vienkārši. Mēs kā kristieši par to varam sākt domāt, sākot ar pašu Jēzu. Kas gan tas varēja būt? Kas bija iemesls, ka tik nekaitīgu, nevainīgu cilvēku uzskatīja pat tik ļoti bīstamu? Viņš nedarīja nevienam pāri un mācīja visos procesos ieiet ar mieru – kāpēc tas ir tik bīstami? Tam ir vairākas atbildes, un tās ir tās pašas, kas paskaidro naidu pret kristietību. Kristietībā dažādas ideoloģijas, kas grib būt universālas, saredz sev sāncensi. Piemēram, apgaismības laika ideoloģija, ka visas cilvēces un sabiedrības pamats var būt racionalitāte. Kristietība saka: nē, tas ir nonsenss. Bet dziļākais iemesls, manuprāt, ir tāds: lai cik nepilnīgi, reizēm arī neadekvāti un ar pārrāvumiem, bet kristīgā baznīca pārstāv Jēzu, tā māca miera valstību un tādu miera veidu, kas ir pilnīgi šķērsām mūsu dzīves veidam, pamatam un būtībai gan rietumos, gan vispār pasaulē.