Mēness brida pa pūkainu, smaržīgu nakts miglu un nedzirdēja pat savus soļus. „Tu esi migla, tu esi mākonis, tu esi rasa. Kas tu īsti esi?“ viņš jautāja.

„Ej tālāk un gaidi. Atbildei vēl nav pienācis laiks.“

Migla lēnām nolaidās zaļā, garā zālē, paslēpās tajā un pārvērtās par mazām ūdens lāsītēm.

Lāsītes teica: „Naktī, paskatoties uz sevi, tu ieraudzīsi zvaigznes. Paskatoties uz sevi tuvāk, tu ieraudzīsi vēl vairāk zvaigžņu. Tu esi debesis.

Ja tev ir kas jautājams, tu saņemsi atbildi. Tikai jautā sev.

Ja tu esi bezspēcīgs, pajoko par to. Joki ir tavs prieks.

Ej iekšā mūžīgā lāsta sirdī plati atvētām acīm, līdz tās ir pilnas ar asarām.“

Koki pļavas malā nolaida zarus. Mēness piekļāvās rasai un vairs nevarēja atšķirt savas asaras no zālē dzimušajām.

Mēness nespēja jautāt. Viņš tikai elpoja, un dvaša, pieskardamās zālei, pārvērta mazās rasas pilītes par tūkstoš zvaigznēm. Mēness skatījās dziļāk, un zvaigžņu straume nesa viņu izplatījumā.

Tukšums sacīja: „Māns sākas ar patiesību. Neesība sākas ar esību. Ceļš sākas ar dziņu.“

„Kas šis ir pa ceļu? Uz kurieni tas ved?“ vaicāja Mēness.

Ceļš atjautāja: „Bet kas ir gājējs?“

Mēness sev apkārt redzēja jaunus un vecus, ātrus un lēnus. Visi viņi bija uz ceļa.

Ceļš turpināja: „Redzi — manis nav. Katram gājējam es esmu savs, un katrs mani sev rada. Es esmu mērķis, tikai citādā vārdā nosaukts.“

Mērķis sacīja: „Dažiem es esmu apzināts, citiem — neapzināts. Daži vēlas izdzīvot, daži vēlas pārspēt un baudīt. Daži redz mani atvērtām un aizvērtām acīm un kā apmāti tiecas pēc manis tikmēr, kamēr padara īstenību tādu, kāds izskatos es.“

Apmātība sacīja: „Es esmu jēga. Es esmu tā, kas pamodina iekšējo dzīvnieku, kas liek viņam kustēties un paveikt neiespējamo.“

Iekšējais dzīvnieks sacīja: „Neviens īsti nezina, kas es esmu un ko es spēju. Es esmu brīnums, kas spēj pārvērst iekšējo redzējumu par īstenību.“

Apmātība sacīja: „Cilvēks var nerēķināties ar īstenību. Viņš nezina, kas ir neiespējams, tāpēc viņam tas ir iespējams. Pat ja viņš neīsteno savu iekšējo redzējumu, iekšējais redzējums ir viņa īstenība un viņš tajā dzīvo. Tā ir viņa jēga.“

Iekšējais dzīvnieks sacīja: „Jēga, tu arī esi visiem viena.“

Jēga sacīja: „Tā vairs nav viņu jēga. Tā ir augstāka jēga. Tā ir cita apmātība. Tu to zini, bet tu to nevienam neteiksi, jo esi mēms. Tu esi padarīts mēms, lai neizpaustu lielo noslēpumu. Cilvēkiem nav lemts to zināt. Daudzi ir centušies un cenšas to uzminēt, bet tā nav viņu jēga, tāpēc viņi to nesapratīs.“

Augstākais apmātais neteica ne vārda. Tikai mazliet smaidīja.