Apņemšanās IV
Pietiek sēdēt un jāatsāk atkal skrabināt mazā burtu vācelīte. Nē, es nerunāju par aprobežoto čivinātāju ligzdiņu. Joprojām uzdodu sev jautājumu, par nepieciešamību sevi tur redzēt. Labi, ne par to es gribēju. Es tikai rakstīt vēlējos, īsti necenšoties izteikt izvilkt mirguļojošos dimantiņus no rasas zālē, bet gan tā tīri kā atkal atverot sen aizputējušo darba piezīmju grāmatiņu. To pašu, kas gultas somā starp "Rīgas Laiku" un ģenerāļa Bangerska atmiņu stāstiem. Patīk jau tā kara literatūra un jo sevišķi atmiņu stāsti. Smieklīgi vien ir tāda veida literatūru patērēt maršruta mikroautobusā uz darbu. Tieši tā, no kādreizējā skribinātāja, tad kļuvu par pasīvu lasītāju. Tad nu atkal esmu nolēmis to lietu atsākt. Īsti nezinu ko aprakstīšu, ēdienu receptes vai tercas rētas, taču stingri esmu nolēmis neregulāri rakstīt.